Vēl nedaudz pārdomu saistībā ar Balto Trusi. Nebūt nenoliegšu, ka esmu uz šo tēlu un visu ar to saistīto pasaciņu nedaudz “tērēts”. Bet to jau Jūs atceraties ikreiz, kad ievadāt attiecīgajā lodziņā mana bloga adresi, vai ne? Liegi dievinu arīdzan baltā truša sevišķo dziesmu. Bet nesen manai zelta kolekcijai pievienojās kanāla SyFy televīzijas formāta īsseriāls “Alice”.

Pirms kādām nedēļām par to jau rakstīju, pieminot tikai kā skatīšanai vēl nākotnē ieplānotu. Pēc redzētajiem citiem attiecīgās komandas darbiem negaidīju no tā pārlieku daudz un vispār ilgi atliku, taču viņnedēļ tomēr galējas garlaicības brīdī noskatījos. Un tagad esmu ļoti apmierināts ar faktu, ka netiku ļāvis diezgan vājajam reklāmas rullītim mani iespaidot un likt šo filmu pamest neskatītu. Zināt, tikai pavisam mazliet pārspīlējot, es vēlētos teikt, ka tā ir labākā filma, kas redzēta pēdējo gadu gaitā. Protams, ja neņem vērā vietumis, iespējams, “nepietiekamo” aktierspēli – tomēr ir daudzi citi elementi, kas šo atsver.

Ja vien gadās tāda iespēja, patiešām iesaku noskatīties. Īpaši varētu patikt “The Matrix” faniem, piemēram. Vai drīzāk tiem, kam patīk tādas filmas kā “Dark City”. Negribu stāstīt neko sīkāk, lai nebojātu iespējamo iespaidu – taču jāatzīst, ka filmā ir ļoti oriģinālā veidā pārveidots un pielāgots Kerola “Alises Brīnumzemē” sižets.

Blāvā treilera vietā piedāvāju īsu fragmentu no filmas. Varbūt noder.

http://www.youtube.com/watch?v=oP6ewdH1_hc

Eh, paldies lieliskajam cilvēkam, kurš šo ierakstu arhīvos atracis un publicējis. Vēsturiskais Rīgas Rokkluba koncerts 1987. gadā, kuru Latvijas Televīzija atļāvās nofilmēt un pat daļēji parādīt ēterā – gan ar redzamu mērķi atklāt skatītājam, cik slikta parādība ir sabiedriskais protests mūzikā, kuru klausās nenobriedusi sociālistiskā jaunatne… Kaut kā tā. Taču man šis koncerts patīk, neskatoties uz to, ko par attiecīgo mūziku teic Pēteris Laķis, Rišards Labanovskis vai pat Raimonds Pauls, heh.

Kādreiz jau drusciņ rakstīju, ko par “māžošanos pakaļ ārzemniekiem” domāja latvju psihiatrs Eglītis. Izklausījās visai līdzīgi, vai ne?

No komentētājiem gan var piekrist rakstniecei Marinai Kosteņeckai – viņa ir vienīgā, kas raidījumā runā par mūzikas kvalitāti kā tādu (kura, protams, šādu pašu sabiedrības viedokļu dēļ vēl nevarēja būt pietiekama), nevis savu personīgo attieksmi pret protestu kā pārādību. Bet noskatieties paši, ko nu es te daudz spriedelēšu. Lūk, solītais videomateriāls:

Raudzīt plašāk…

Nesen tepat blogā nomainīju Youtube saiti no līdzšinējā lietotāja “Ukrainis” uz “Baltaistrusis”. Jo raugi, iepriekš vairāk saistīju sevi ar “ukraiņa kontu”, kurā tiek publicēti itin visi video, kas šādā vai tādā veidā saistīti ar manu darbošanos, ne tikai autormateriāli. Taču tagad pēkšņi iekārojās veidot jaunu – tikai savu kanālu, kas pilnīgāk atklātu manu iekšējo dullumu un attieksmi pret dzīvi. Apnicis ir vienmēr būt formālam, dzīve iegrozījusies pārāk nopietna, drošāk ir dzīvot tomēr ar smaidu, nevis mūžīgu spriedzi. Var jau arī būt, ka tā ir tā slavenā pusmūža krīze, hehe. Lūk, te pielikumā jaunā kanāliņa īss pārskats.

Raudzīt plašāk…

Šis leģendārais video ir paredzēts īpaši tiem, kas domā, ka grupa “Stomp” ir kaut nebijis un neredzēti oriģināls. Lūk, nebaidos šī vārda, pašmāju (ar to domājot vairāk reģionu, nevis valsti) mākslinieki ar veikumu no tālajiem pagājušā gadu simteņa astoņdesmitajiem. Autori un izpildītāji ir grupas “Несчастный Случай” dalībnieki – Sergejs Čekrižovs, Pāvels Murdjukovs un latvietis Valdis Pelšs.

Numurs pirmo reizi plašākai publikai parādīts 80-o beigās; 1990. gadā tas saņēma “Best of the Festival” prēmiju Edinburgas amatieru teātru festivālā. Pats to pirmo reizi redzēju agrā bērnībā, taču iegaumēju uz mūžu, hehe. Un esmu patiesi laimīgs par to, ka tagad ir radusies izdevība iegūt to ierakstā un parādīt arī citiem.