No pēkšņā trokšņa teju salēcos. Biju jau piemirsis, cik idiotiska melodija pievienota tālrunī pie Kunigundes kontaktiem – lai nekad, nekad nerastos vēlme neatbildēt, klausoties dziesmas turpinājumu.
– Es gribu tevi šonakt satikt, – teica Kunigunde. Paraudzījos pulkstenī – bija nedaudz pāri diviem.
– Trešā nakts stunda, īstais laiks labam minetam, – novēkšķēju. Miegains cilvēks nedomā pārāk daudz par vārdu nozīmi.
Kunigunde tūdaļ nometa klausuli. Taču zināju, ka viņa tikpat ieradīsies. Ja reiz viņa ir iedomājusies, ka tai no manis kas vajadzīgs, vaļā tikpat netikšu, kamēr viņa nepanāks savu.
Pēc stundas tālrunis iezvanījās vēlreiz; tiklīdz atbildēju, Kunigunde pārtrauca mani pusvārdā un paģēroši pieprasīja sagaidīt viņu trolejbusa pieturā: esot jau pavisam netālu. Nopukojies apvilku zābakus un devos turp.
Pa atvērtajām trolejbusa durvīm Kunigunde iegāzās man tieši rokās. – Tu pat nenojaut, cik ļoti man šoreiz vari palīdzēt! – viņa čivināja.
Jutos laimīgs savā neziņā. Taču kas cits man atlika kā pasmaidīt. Mēģināju izskatīties priecīgs un pagodinājuma glaimots. Devāmies pie manis.
Liftā Kunigunde sāka uzvesties pavisam savādi. Starp trešo un ceturto stāvu viņa nospieda bālgano pogu ar uzrakstu STOP un, uzspiedusi manai mutei plaukstu, nogaidīja, līdz liftā nodziest daļa gaismu un iestājas gandrīz mājīga pustumsa. Tad Kunigunde piekļāvās man cieši klāt, vienu roku joprojām turēdama uz manām lūpām, bet ar otru taustīdamās man gar jostas sprādzi. Nepaguvu pat īsti attapties, kad tā jau bija atrauta vaļā, atvilkts arī rāvējslēdzis. Kunigunde pietupās, un viņas garo svārku mala čaukstot atgūlās uz lifta ne pārāk tīrās grīdas.
– Mēs taču sarunājām, vai ne? – pajautāja Kunigunde un, atbildi negaidot, izvilka no biksēm manu locekli, lai tūdaļ mestos tam virsū ar muti. Grūti aprakstīt to mežonību, ar ko viņa kā tāds zvērēns sūca un laizīja jauniegūto gardumu. Man likās, ka manas acis, labsajūtā tiecoties debesīs, apgriezīsies savās orbītās par simt astoņdesmit grādiem.
Iespējams, tas bija visstraujāk sasniegtais orgasms manā mūžā; baudas uzplūdā gandrīz zaudēju samaņu, arvien jaunas sēklas porcijas grūdieniem izšķiezdams pa Kunigundes seju un kaklu. Taču trakajai meitenei vēl nebija gana. Viņa masēja un laizīja mana locekļa pamatni, līdz panāca no manis vēl spēcīgāku erekciju nekā iepriekš. Lai nesajuktu prātā, mēģināju koncentrēt savas domas uz kaut ko citu, piemēram, lifta pogām. Pagalma pusaudži gan tās bija jau sen pa vienai vien izdedzinājuši; to vietā metāla paneļa izgriezumos vīdēja vien tādi bālgani izkusušas plastmasas pikuči. Labi ja uz pāris pogām vēl varēja saskatīt ciparu paliekas. Mana stāva pogai kaimiņi nesen bija ielikuši jaunu aizvietotāju zaļā krāsā, bet arī to jau bija piemeklējis priekšgājējas skarbais liktenis.
Virs paneļa, ar naglu vai kādu citu asu priekšmetu sašvīkāta, rēgojās šī tipa liftu standarta instrukcijas plāksne, kas aizliedza pārvadāt liftā viegli uzliesmojošas vielas un aicināja, ievedot telpā bērna ratiņus, to pasažieri ņemt uz rokām. Kopš lifta izbūves nemainītās sienas bija nosētas ar visdažādākajiem uzrakstiem, sākot no visu dzimumu man pazīstamu un nepazīstamu vārdu īpašnieku savstarpējo saistību analīzes un beidzot ar aicinājumiem gāzt valdību, nogalināt dažādu tautību, konfesiju un orientāciju pārstāvjus. Uzzināju arī, ka nebūt nav miruši daži manas jaunības varoņi, piemēram, Viktors un Kurts. Kāds cits vēstījums liecināja, ka tā autors ir stājies dzimumsakaros ar visu pasauli, bet tās ikdienas gaismas un siltuma devējs patiesībā esot tikai tāds seksuāli izmantots kabatas lukturītis.
Viens no lifta kaktiem bija piečurāts, taču urīns peļķītē likās vairāk ožam pēc kaķa, neba cilvēka nodarījuma. Kā liftā gadījies nekontrolēts kaķis, īsti nespēju iedomāties. Varbūt tas būs bijis kāds kaķus ļoti mīlošs cilvēks. Esmu pārliecināts, ka cilvēku slimīgas aizraušanās nopietni ietekmē to fizioloģiju.
Griestos gailēja raustīga lampa – tā liftā nenodziest nekad, kamēr vien mājā ir strāvas padeve. Visa lifta energosistēma balstās uz dažiem kabeļiem, kas piestiprināti gan tā sānos, gan augšdaļā – turpat, kur pacēlāja troses. Motors, kas atbild par lifta kustību, atrodas mājas bēniņos. Visgrūtāk paciest lifta esamību mājā ir tās pēdējā, augstākā stāva iemītniekiem – motora darbību pavada diezgan liels troksnis. Ja liftu darbina naktī, šī skaņa var pamodināt pat visai cieša miega īpašniekus.
No metāla durvīm, kas šķir lifta motortelpu no mājas pamatkāpnēm, atiet stāvas, aprūsējušas trepītes. Reizēm jaunieši nāk pie tām iztukšot savus alkohola krājumus, taču biežāk viņi izvēlas siltos radiatorus, kas izvietoti starp stāviem – no turienes nepieciešamības gadījumā var laikus aizbēgt, ja par viņu izdarībām ieinteresējas kāds pārlieku ziņkārīgs kaimiņš vai, ļaunākajā gadījumā, sētniece. Tas gan notiek reti, jo sētniece kāpņu telpās darbojas agri no rītiem, bet jaunieši tur uzturas vakaros un pa retai reizei nakts sākuma daļā. Cita lieta, ka reizēm var uzrauties uz kādu negantāku mājas iedzīvotāju, kam apnikusi mūždien piesmēķētā kāpņu telpa, cigarešu izsmēķi uz grīdas un turpat pamestās tukšās pudeles.
Taču dažreiz arī paši vainīgie nevairās no tiešas konfrontācijas ar iedzīvotājiem. Ne vienmēr tā ir tiekšanās pēc konflikta, dažureiz izlaidīgā jaunatne vienkārši izklaidējas, klausoties kādā pabubināt atnākušā tīri labdabīgā babulī, kas vairāk apelē pie jauno pīpmaņu sirdsapziņas un rūpēm par pašu veselību. Un neba velti. Saskaņā ar nesen publicēto statistikas pētījumu, apmēram puse pamatskolas audzēkņu ir jau izmēģinājuši cigaretes, bet kāda trešdaļa smēķē regulāri.
Kad mēs augām, tā nebija.