Ahā, vienu nesen dzirdētu tēva stāstu atcerējos, kurā gribēju padalīties arī ar Jums. Te nu būs. Iespējams, esmu jau minējis, ka mans tēvs (turpmāk tekstā – Tēvs) ir kaislīgs pavasara upju braucējs un laivu airētājs. Laiku pa laikam viņa piedzīvojumos iepinas arī mans brālēns (turpmāk tekstā – Brālēns). Un tā notika arī reiz sensenos laikos, kad Brālēns vēl bija kriminālpolicijas detektīvs.
Toreiz Brālēns ar kādu kolēģi pievienojās Tēvam braucienā pa plūdu pārņemto Amatas upi. Tā nu šie airējas – Tēvs pa priekšu, policistu komanda (nez kāpēc raksturīgajā formas tērpā) nopakaļ. Pēkšņi Tēvs dzird aiz muguras pārsteiguma pilnus izsaucienus un pamatīgu plunkšķi. Tēvs pagriežas – bet tur vairs neviena nav, tikai uz mutes peldoša gumijas laiva. Bet ilgi brīnīties neizdodas – ar acs kaktiņu Tēvs samana dīvainu parādību zem ūdens – gar viņa laivu kāda metra dziļumā aizpeld tumša ēna ar spilgtu uzrakstu POLICIJA (te pirmo reizi šajā blogā uznāca kāre ielikt smaiļiku – būtu īsti vietā, bet tomēr noturēšos).
Pārējā stāsta daļa nav tik interesanta – abu kolēģu parādīšanās virs ūdens, laivas medības, malkas gādāšana un visas pārējās darbības, kas nu tādos brīžos pienākas. Bet nāk smiekli gan ikreiz, kad iedomājos, kā varēja izskatīties augstāk aprakstītais, heh.