Intereses pēc sarindoju visu šoruden kandidējošo deputātu vārdus vienotā sarakstā – bez partejiskās piederības, un papētīju, par kuriem tad es būtu vispār gatavs individuāli balsot. Kopaina padevās diezgan mulsinoša.

Tā nu reiz mums ir sistēma – ja Tu balso par kādu sev tīkamu politpersonu, Tu balso par visu viņa pārstāvēto partiju, pat ja pārējie sarakstā Tev liekas gana derdzīgi. Tāpēc vēl biežāk rodas situācija, ka nenobalsojam par tādu sarakstu vispār. Nezinu gan īsti, kā to risināt – tas varētu izrādīties sarežģīti un nepieņemami latvju vēlētājiem, kuri jau tā ir gana kūtri un uz vēlēšanām nemaz tik kuplā skaitā neskrien.

Tak ne par to stāsts. Rau, ko gribēju vēstīt – šajās vēlēšanās no 13 sarakstiem uz Saeimu raujas 1239 deputātu kandidāti. Gribēju paskatīties, vai no tiem var sastādīt vismaz man vienam ideālu valdību 100 deputātu apmērā. Izrādījās, ka nevar vis. Protams, analīze nav pilnīga, jo kaudžu kaudzēm sarakstos ir arī tādu ļautiņu, par kuriem es vispār pirmoreiz dzirdu un tātad nedrīkstu a priori pieņemt, ka viņi ir maitas (vai zelta gabaliņi, vienalga) – taču šoreiz es atlasīju tikai tos, par kuriem balsotu nešaubīgi kaut vai tūlīt pat. Kopā sanāca teju uz roku pirkstiem saskaitāmi, varbūt vēl kādu no kājām talkā paņemot. Diezgan nožēlojami, jāsaka… Pamēģiniet paši ko līdzīgu paskaitīt, padomāt, kas īsti ir tie cilvēki, kas grib vadīt valsti, un cik tajos ir kvalitātes, cik tukšas skaņas.

Es vēl padomāšu, vai precizēti rakstīt blogā, kas ir šie cilvēki, par kuriem es balsotu. Un galvenais, kāpēc.

Vērtējot situāciju kopumā, jāsecina, ka Latvijas politiskās partijas pārlieku cenšas panākt visu uzreiz, tas ir, iesaistīt cilvēkus nesagatavotus „pa tiešo” savā partijā un politiskajā virzienā. No katras konkrētās partijas viedokļa tas ir saprotams, taču praktiski vairs īsti nestrādā; vairāk prasītos neitrālākas reklāmas, kas cilvēku padara vispirms sabiedriski aktīvu (iet balsot – izprot, kāpēc to dara – iesaistās nepolitisku pašvaldības problēmu risināšanā utt.), bet tikai pēc tam aicina tieši iesaistīties procesā jau ar esošu izpratni. Realitātē tad arī cilvēks visdrīzāk iesaistītos šajā politiskajā spēkā, kas piedāvājis viņam pirmo iniciatīvu, bet tas notiktu jau ar izpratni un uzticēšanos, nevis aklām pārliecībām un kosmiskām vēlmēm.

Raudzīt plašāk…

Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.

Raudzīt plašāk…

Šis nelielais domu pieraksts nav tieši par Šleseru. Un dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām…

Pēc Tautas partijas frakcijas aiziešanas no valdības pasākušās runas par to, ka viņu vietā pozīcijā tagad varētu ienākt LPP/LC. Taču Šlesera teiktais šai sakarā man lika ļoti aizdomāties… Raugi, te viņa vārdi: “Mēs esam atvērti sarunām, bet ir jānoskaidro, ko mums piedāvā.”

Doma, kas man tūdaļ iešāvās prātā – redz, te jau ir tā Latvijas politiķu galvenā problēma. Tiklīdz ir iespēja kaut kur nonākt pie ruļļiem, tūdaļ tiek domāts tikai par to, “ko mums piedāvā” – lai gan patiesajam rīcības motīvam šādā situācijā būtu jābūt – “ko mēs paši varam piedāvāt (izdarīt)”. Un nožēlojami ir arī tas, ka vidējais valsts iedzīvotājs ir sabiedriski un politiski tik apātisks, ka politiķi šādu attieksmi var neslēpjoties paust medijos…