Kā varbūt daži no Jums jau zina, bet daudzi nemaz tomēr nezina, es pēc ilgāka laika pārdomām esmu izlolojis senu ideju un saveidojis mini-portālu kā veltījumu sociāldemokrātiem – tas radies no manām sabiedriski politiskajām gaitām, kurās es, laikam ejot, esmu ļoti iemīlējis šo cilvēku aktivitātes un ideju daļu. Pirms dažiem gadiem sanāca arī pabraukāt pa pasauli, satikties ar cilvēkiem no visdažādāko valstu sociāldemokrātiem – un ne tikai nopietnajos kongresos, bet arī “vienkāršajā dzīvē”, iepazīties ar šo cilvēku domāšanu, vērtībām. Godīgi teikšu, bez tām emocijām, ko guvu šo tikšanos reizēs, man šobrīd dzīvot būtu daudz, daudz grūtāk. Pats nu jau 10 gadus esmu sociāldemokrātu partijas biedrs Latvijā, taču šeit ir daudz grūtāk sajust tādu atdevi idejai, kāda vērojama citvalstu organizācijās – jo nav daudz īstu sabiedroto, arī partijas  un to vadības reizēm ir dīvainas… Domājams, man nav jāstāsta, kādi ir latvieši, kad runa ir par sabiedrisko aktivitāti – ir daudz pozitīvu izņēmumu, taču tik un tā stipri par maz. Grūti reizēm vienkārši neatmest visam ar roku, sasodīti grūti.

Ieraksta sākumā minētā ideja izveidojās kā mans “komentārs” tam sviestam, ko par politiku nereti dēvē Latvijas “partijas”. Mana vēlme bija izveidot sociāldemokrātiska rakstura interneta lapu, kur varētu publicēt dažādus vēsturiskus materiālus par sociāldemokrātiem Latvijā un pasaulē, parādīt šīs idejas attīstību bez partiju un citu grupējumu konteksta. Pateicoties tam, ka pēdējos gados ir izveidojusies ļoti smaga un man personīgi diezgan nepieņemama situācija ar vietējiem sociāldemokrātiem, nolēmu idejai pievienot arī laicīgo elementu – tas ir, publicēt vispār sociāldemokrātiem svarīgas ziņas, domas, viedokļus. Un pats galvenais – pēc iespējas izvairīties no partiju reklāmas, PR veču sastādītiem spalvu spodrināšanas rakstiem utt. Kas no tā ir sanācis, pagaidām grūti spriest – jo mini-portāliņš Kreisie.LV nav apmaksāts pasākums, to veidoju pārsvarā es uz savu iniciatīvu brīvajā laikā un ar tām iespējām, kas man ir – neesmu ne profesionāls programmists, ne tulks, ne…. Šobrīd esmu atradis arī dažus idejiskos domubiedrus, kas cenšas palīdzēt.

Šobrīd šādā improvizētā “redakcijas” sastāvā esam sākuši akciju, kas atbilst sociāldemokrātu idejām. Vācam pagaidām elektroniskos parakstus par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu Latvijā. Tā mēs gribam arī paši redzēt, vai idejai Latvijā ir – vai varbūt nemaz nav atbalsta. Aicinu arī Jūs izlasīt informāciju par šo akciju un varbūt atbalstīt, ja tas atbilst Jūsu domām un pārliecībai. Akcija nav saskaņota ne ar vienu partiju vai citādu organizāciju, tā ir mūsu pašu iniciatīva – tāpēc arī Jūsu paraksts nebūs kā atbalsts kādam politiskam spēkam, bet gan tieši pašai idejai.

Informācija par akciju: http://kreisie.lv/?p=661
Petīcijas teksts un parakstu forma: http://kreisie.lv/paraksties/

Paldies, ka izlasījāt!

Pēc Čārlza Darvina bioloģijas zinātnē pieņemts uzskatīt, ka dzīvības evolūcija notiek dabiskās izlases ceļā un izdzīvo tas, kurš vislabāk pielāgojas apstākļiem. Patiešām, tas izskaidro iedzimtību, pēc kuras mainīgos apstākļos no vienas sugas rodas cita, un tādā garā. Tomēr, kad runa top ievirzīta par dzīvnieku klašu un tipu veidošanos, iedzimtību, jaunām īpašībām – rodas ķecerīga doma, ka dabiskā atlase kā vienīgais evolūcijas instruments varētu būt nepietiekama. Nākas pieļaut, ka dzīvajā dabā līdzās šim pastāv vēl kādi citi, tikpat dabiski instrumenti. Šeit rodas tēze par mīlestību kā evolūcijas virzītāju.

Raudzīt plašāk…

Runā, ka pasaulē esot tā ap 195 valstīm. Un sasodīti lielā daļā no tām es nekad nenokļūšu. Skatos, piemēram, kādu Holivudas vai Bolivudas (reti, bet gadās jau), vai vēl kādā tālākā punktā ražotu kinogabalu un redzu kadrā vietas, kas jau desmitiem citu filmu redzētas – visas tik pazīstamas. Pilsētu laukumi, raksturīgās celtnes, parki un ielas, tiklab arī šādi tādi lauku nostūri. Bet līdz pat savam nāves mirklim (pēc dzīves, kas katram viena dota) nekad šajās vietās nebūšu savu kāju spēris. Tāpat vien, vienkārši, lai būtu tur bijis pats, ne vairāk. Var jau, protams, sevi mānīt un teikt – hei, viss vēl priekšā! Taču mēs abi (gan Baltais Trusis, gan mirkļa garāmgājējs-lasītājs) zinām, ka tie ir meli.

Reizēm nāk prātā visādas dīvainas domas. Piemēram, par to, ka mēs jau augam un dzīvojam tādā laikā, kura novakarā savām atvasēm vairs nekādi nevarēsim pateikt: “Es tavā vecumā…”, “Kad mēs augām…” un tādā garā. Viss, ko darām, kaut kur tiek fiksēts, ne tikai ne mazāk vainīgo laikabiedru atmiņās. Nu, pateiksi tu dēlam – sak, es tavā vecumā tāds vis nebiju. Bet šis ieraksta google attiecīgos atslēgvārdus un uzvaroši paziņo – biji gan. Un ne tāds vien. Par bērnu audzināšanu būs jāsaraksta daudz jaunu grāmatu.