Pēc Čārlza Darvina bioloģijas zinātnē pieņemts uzskatīt, ka dzīvības evolūcija notiek dabiskās izlases ceļā un izdzīvo tas, kurš vislabāk pielāgojas apstākļiem. Patiešām, tas izskaidro iedzimtību, pēc kuras mainīgos apstākļos no vienas sugas rodas cita, un tādā garā. Tomēr, kad runa top ievirzīta par dzīvnieku klašu un tipu veidošanos, iedzimtību, jaunām īpašībām – rodas ķecerīga doma, ka dabiskā atlase kā vienīgais evolūcijas instruments varētu būt nepietiekama. Nākas pieļaut, ka dzīvajā dabā līdzās šim pastāv vēl kādi citi, tikpat dabiski instrumenti. Šeit rodas tēze par mīlestību kā evolūcijas virzītāju.