Sodrējiem nosmērētu seju, apsvilušām uzacīm un kūpošiem matiem esmu svaigi mājup pārnācis no “Arēnas Rīga”, kur notika grupas “Rammstein” koncerts.

Kā runā, VUGD iniciatīvas pēc tas varēja gan nemaz nenotikt. Par laimi, es šo informāciju ieguvu ar nokavēšanos – pārlasījis Twitter ziņas vien īsi pirms iesildītāju uzstāšanās, tādējādi sev aiztaupot krietnu daļu nervozēšanas, kas tika citiem. Piedevām, tika man arī jau pašā sākumā savs prieciņš – izrādās, mana ORB.lv fotokonkursā iegūtā biļete derēja fanu zonai; tātad, tiku skatītāju bariņā pie pašas skatuves. Ak, un vēl tāds sīkums kā iegūtie papildus līdzekļi, realizējot naudas formā iepriekš pirkto parasto biļeti – arī patīkami.

Raudzīt plašāk…

Jaundibināmais politiskais veidojums “Vienotība” šodien plašsaziņas līdzekļos izplatījis viedokli, ka apvienības logotips, kurā ietverts burts “V”, simbolizējot jaunu pagriezienu valsts politikā (cerams, ar to netiek domātas Repšes jaunākās idejas – tāds pagrieziens Latvijai varētu izrādīties visai nepatīkams) un vispār starptautiski asociējoties ar uzvaras simbolu.

Nez, man pirmā asociācija, ieraugot attiecīgo stilizēto logotipu, bija ar 80-o gadu seriālu par citplanētiešu ķirzakām, kas mēģināja iekarot Zemi un uzspiest tai savu ideoloģiju – tur apmēram tādā pašā veidā tika uz sienām ar krāsu nevērīgi pūsts simbols “V”, kas bija saīsinājums no “Visitors”. Izskatās, ka JL no kosmosa vēsmām nekādi vaļā netikt, hehe.

P.S. par minēto filmu esmu jau rakstījis, ja ir interese, te tas aprakstiņš ir: Bērnības kino.

Cilvēkiem patīk visu sajaukt vienotā putrā. Ja kāds iestājas par kristīgām vērtībām, viņu tūdaļ nolamā par tumsoņu, kas aizstāv reliģiskus māņus. Ja pret noteiktu politisku pārkāpumu protestējošais pamanās pats būt kādā partijā – protesta būtība tūdaļ tiek aizmirsta un “vainīgais” dabū ādā par savu piederību. Arī zaļajā sektorā valda gana bieza putra… Lai tik pamēģina kāds protestētājs, kam nepatīk kažokādu izmantošana modes industrijā, kaut paostīt kotleti! Un tādā garā.

Bet re – es tieši tāds esmu. Nereti esmu uz ielas redzams staigājam ādas jakā, labprāt lietoju gaļu pārtikā un tomēr vienlaikus, nebūt nesaskatot šajā visā jelkādas pretrunas, protestēju pret kažokādu biznesa kultu. Manuprāt, tā patiešām ir būtiska atšķirība – vai cilvēciņš attaisno savu gaļēdāja iedabu, uzkozdams pa kādam gaļas pelmenim, vai arī vienkārši dzenas pēc mistiskas ciltsbrāļu atzinības, uzvelkot mugurā desmitiem speciāli sagatavotu līķīšu ādas…

No pārtikas ir atkarīga cilvēka izdzīvošana. Ir noteikti apstākļi, kad arī dzīvnieku kažokādas tāpat nodrošina cilvēka bioloģisko izdzīvošanu – taču to nekādi nevar teikt gadījumā ar vienā vai otrā veidā naudīgajām sievietēm un nereti arī vīriešiem, kuri izvēlas iegādāties dabisku ādu kažokus, lai sekotu noteiktām modes tendencēm. Simtiem tūkstošu dzīvnieku zaudē dzīvības, nebūt ar to neglābjot citas…  Tā ir, acīmredzot, tāda kā slimīga pašprezentācijas tieksmes galējība – parādīt sevi kā bara agresīvu vadoni, tikai atšķirībā no dzīvniekiem nevis pašam saplosot vājākos dzīvniekus, bet “civilizēti” atļaujot to izdarīt profesionāļiem un iegūstot attiecīgo statusu par naudu. Nav jau tālu jāmeklē, tepat tuvajos kaimiņos ir ne viens vien cilvēks, kam tāda dīžāšanās ir pa prātam – kaut vai lai atceramies neseno preses jandāliņu ap miljonāra Kargina superdārgo kažoku. Nu, vai Raimonda Paula dāvanu sievai – karakulādas kažoku (kas, kā zināms, šo pseidoplēsoņu pasaulē kotējas  īpaši augstu, jo par izejmateriālu tiek izmantotas vēl nedzimušu embriju ādiņas). Vēl atceros nesen lasījis, ka “admirālim” Jānim Dāvim esot mājās pat speciāla ar klimata kontroli aprīkota telpa kažoku glabāšanai. Un tādā garā…

Tā liekas esam bezjēdzīga slepkavošana. Neba nu modes dāma cietīsies, veselu nedēļu vienā un tai pašā kažokā staigājot – vajadzēs jau vairākus, ko mainīt, izejot sabiedrībā. Cik dzīvnieku tiek speciāli vien tāpēc izaudzēts un nogalēts, lai sagādātu vienam cilvēkam šādu prieciņu? Tādi man tie uzskati gadījušies – pavisam nemoderni.

Bieži ir dzirdēti viena leģendām apvīta amerikāņu prezidenta vārdi: “Nejautā, ko valsts var izdarīt Tavā labā, jautā, ko Tu vari izdarīt valsts labā!” – taču cilvēkiem visbiežāk tā liekas esam tikai tukša skaņa, kārtējais pompozais citāts no liekulīgo politikāņu runām. Bet vai tiešām tie ir tik bezjēdzīgi?

Manuprāt, tas ir būtisks sabiedrības brieduma rādītājs. Pie mums Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas un arī daudzām pasaules valstīm, pārlieku ievilcies bija tas periods, kurā sabiedrība pilnībā ignorē valsti. Tagad esam tikuši līdz pirmajam lūzuma punktam – sabiedrība sāk nopietni kritizēt pārvaldi, meklēt tajā trūkumus. Diemžēl nekādi netiekam līdz nākamajam posmam – kad sabiedrība sāk iesaistīties pārvaldes darbībā, nevis tikai kritizē no malas… Pašam neko nedarot, viss jau vienmēr liekas viegli.

Varbūt man tikai tā liekas, taču tiešām šķiet, ka tā ir tāda kā nacionālā īpatnība. Krievvalodīgie ļaudis vairāk ir vērojami cīnāmies par savām tiesībām, aktīvi iesaistoties pārvaldes darba koriģēšanā ar savu personīgo līdzdalību dažādu institūciju darbā, latvieši vairāk paraduši vaimanāt un… sabiedriski slinkot. Bet mēs taču paši esam sabiedrības daļa, tikai un vienīgi no mums pašiem ir atkarīgs, kāda ir valsts.