Paraudzījos vecajos ierakstos LiveJournal plašumos – nācās secināt, ka šodien es tā rakstīt nespētu. Piedodiet, ka netulkoju. Un neprasiet, kāpēc tolaik rakstīju citā valodā. Nav nekāds noslēpums, es vienkārši esmu slinks uz skaidrojumiem. Un zināt – šobrīd es laikam gan jūtos apmēram tāpat kā toreiz, kad minētais ieraksts ir tapis. Tas atņem vēlmi skaidrot, runāt, vispār būt.
Ar Jarānu es iepazinos tā ap 2005. gadu teātra klubā “Hamlets. Protams, kā jau letiņš un padomju laika bērns, zināju viņu daudz ilgāk, taču šeit bija izdevība tikties klātienē.
Toreiz Jarāns uzstājās kā viesmākslinieks Rolanda Zagorska studijas improvizācijas izrādē. Teikšu vienu – kā improvizators viņš ir klaji ģeniāls. Pusstundas laikā Jarāns jau bija manās acīs reabilitējies par visiem tiem garajiem gadiem, kuros mana trauslā estēta dvēsele tika plānveidā traumēta ar pliekanām TV formāta “humoristiskām” performancēm, kurā par tantukiem pārģērbti aktieri atstāsta simtreiz dzirdētas anekdotes. Improvizācija bija kā veldzējošs balzams manas sāpošās sirds brūcēm.
Uz “Hamleta” skatuves Jarāns ir bijis vairākkārt; diemžēl no mūsu pirmās tikšanās reizes bildītes šoreiz nevarēšu parādīt. Skaidri zinu, ka bija – bet ej nu tagad atrodi, kuru disku dzīlēs paslēptas. Še Jums drusku no 2007. gada.
Kā izskātas, pēc dažām stundām iestāsies Tele2 organizēts tviterreklāmas “bums” ierīcei Poken, kas pirms dažiem mēnešiem aizsniegusi arī Latviju. Pirmoreiz to ieraudzīju t.s. Digitālās iedvesmas seminārā “Digital 2010”, ko organizēja mārketinga aģentūra “Inspired” šī gada 17. martā. Nu jūtos spiests jemt digitālo spalvu un paust savu e-viedokli.
Jau toreiz seminārā uz pierakstu malām atzīmēju veselu rindu punktu, kas man likās mulsinoši Poken pielietojumā, taču nu esmu savas pierakstu lapiņas veiksmīgi pakāsis, tamdēļ mēģināšu sākt no jauna. Pa šo laiku gan domas mainījis neesmu, acīmredzot, šoreiz vis nebūšu minētā produkta mērķauditorijas pārstāvis. Lai gan, protams, ja man tāds e-puļķis kaut kur ceļā gadīsies nejauši, esmu gatavs ar to iepazīties tuvāk un viedokli pēc apstākļiem koriģēt. Galu galā, man kādreiz, sensenos brīvmākslinieka gados, arī mobilais tālrunis nelikās sevišķi nepieciešams (jā, esmu jau TIK vecs, hehe) – kamēr tagad, protams, bez tā nekādi nespēju ikdienā iztikt.
Tā nu sanāk, ka es jau dažus gadus ik pa brītiņam šur un tur publicēju kabrioletu fotogrāfijas, bet nekad tā pa īstam neesmu pastāstījis, kāpēc to daru. Šoreiz tomēr pamēģināšu, hehe.
Tātad, kā jau zināt, ir mans savs īpašais vaļasprieciņš – kustības “UrbanTrip” organizēšana. Kustībai piesaistītās fotogrāfu apvienības projektu ietvaros kādreiz sanāca iepazīties arī ar lielisko brīvmākslinieku Garjāni (iespējams, viņa vārds ir Jums pazīstams vēl no deju kluba “Super FM” laikiem, ha), kurš tāpat labprāt iesaistās mūsu aktivitātēs. Savukārt, viņa lielā mīlestība ir automašīnas bez jumta – un šīs mīlestības tiešais rezultāts pirms dažiem gadiem materializējās kā Latvijas Kabrioklubs.
