Ar Jarānu es iepazinos tā ap 2005. gadu teātra klubā “Hamlets. Protams, kā jau letiņš un padomju laika bērns, zināju viņu daudz ilgāk, taču šeit bija izdevība tikties klātienē.
Toreiz Jarāns uzstājās kā viesmākslinieks Rolanda Zagorska studijas improvizācijas izrādē. Teikšu vienu – kā improvizators viņš ir klaji ģeniāls. Pusstundas laikā Jarāns jau bija manās acīs reabilitējies par visiem tiem garajiem gadiem, kuros mana trauslā estēta dvēsele tika plānveidā traumēta ar pliekanām TV formāta “humoristiskām” performancēm, kurā par tantukiem pārģērbti aktieri atstāsta simtreiz dzirdētas anekdotes. Improvizācija bija kā veldzējošs balzams manas sāpošās sirds brūcēm.
Uz “Hamleta” skatuves Jarāns ir bijis vairākkārt; diemžēl no mūsu pirmās tikšanās reizes bildītes šoreiz nevarēšu parādīt. Skaidri zinu, ka bija – bet ej nu tagad atrodi, kuru disku dzīlēs paslēptas. Še Jums drusku no 2007. gada.