Kā izskātas, pēc dažām stundām iestāsies Tele2 organizēts tviterreklāmas “bums” ierīcei Poken, kas pirms dažiem mēnešiem aizsniegusi arī Latviju. Pirmoreiz to ieraudzīju t.s. Digitālās iedvesmas seminārā “Digital 2010”, ko organizēja mārketinga aģentūra “Inspired” šī gada 17. martā. Nu jūtos spiests jemt digitālo spalvu un paust savu e-viedokli.
Jau toreiz seminārā uz pierakstu malām atzīmēju veselu rindu punktu, kas man likās mulsinoši Poken pielietojumā, taču nu esmu savas pierakstu lapiņas veiksmīgi pakāsis, tamdēļ mēģināšu sākt no jauna. Pa šo laiku gan domas mainījis neesmu, acīmredzot, šoreiz vis nebūšu minētā produkta mērķauditorijas pārstāvis. Lai gan, protams, ja man tāds e-puļķis kaut kur ceļā gadīsies nejauši, esmu gatavs ar to iepazīties tuvāk un viedokli pēc apstākļiem koriģēt. Galu galā, man kādreiz, sensenos brīvmākslinieka gados, arī mobilais tālrunis nelikās sevišķi nepieciešams (jā, esmu jau TIK vecs, hehe) – kamēr tagad, protams, bez tā nekādi nespēju ikdienā iztikt.
► Tātad, Poken. Pēc savas dziļākās būtības tā ir elektroniska vizītkarte vai, precīzāk, elektronisko vizītkaršu iegūšanas un pārnēsāšanas ierīce. E-puļķis, kurā īpašnieks ielādē datus par sevi un kurā tas var saņemt tādus pašus datus no citiem, kam ir attiecīgā ierīce. Šim nolūkam pie tikšanās vajag tikai divus šādus e-puļķus salikt kopā, un re, tie jau ir apmainījušies ar kontaktiem. Atšķirībā no parastas vizītkartes, šeit var ielādēt nesalīdzināmi vairāk datu – sākot ar darba kontaktiem un beidzot ar lērumu informācijas no dažādiem sociālajiem tīkliem. Taču datu apjomā slēpjas pagaidām vienīgais pluss, ko saskatu ierīcē Poken. Un reizē mīnuss.
Pirmais, kas mulsina, ir šis pats datu apjoms. Kad sastopamies ar kādu jaunu cilvēku, parasti paši izvēlamies, kādus datus par sevi viņam piešķirt. Ne tikai līmenī lietišķs/privāts, bet daudzkārt sarežģītākā struktūrā. Piemēram, vienam es gribu iedot savu mobilā tālruņa numuru un skype kontaktus, bet nedot mājas tālruņa numuru un facebook datus. Citam gribētos iedot tieši facebook datus, bet tā, lai viņš nezina manu twitter niku un mājaslapas adresi. Vēl kādam varbūt ir jāzina mans tvitera niks, bet man nav nekādas vēlmes izpaust, kā mani atrast draugiem.lv. Un vēl kāds varētu sarunāties ar mani visos sociālajos tīklos, taču es nevēlos, lai viņš man trijos naktī zvana uz mobilo. Nu, Jūs mani sapratāt. Lai šādu gradāciju nodrošinātu ar Poken, tam vajadzētu būt vismaz 100 pogām, hehe.
Domāju, Poken izgudrotāji krietni vien iegūtu, ja atrastu iespējas tiešai sadarbībai ar kādu no mobilo tālruņu ražotājiem – iebūvējot Poken ātrās kontaktu apmaiņas tehnoloģiju tālrunī un ļaujot tālruņiem operatīvi tos pielietot, tehnoloģijas popularitāte celtos zibenīgi. Tāpat kā attiecīgā tālruņa ražotāja popularitāte, hehe. Tomēr paliek vēl pārējie šaubīgie momenti.
Otrs jautājums – piemēram, ja izmantojam Poken tikai biznesa kontaktiem. Vizītkartes parasti savāc, lai būtu operatīvi pieejami personas svarīgākie kontakti. Poken gadījumā šī operativitāte pietuvinās nullei, jo Poken savāktās datubāzes izmantošanai tik un tā vajadzīgs dators. Vispirms jau datubāzes pirmējai apstrādei (tātad, ja mans pirms brīža iepazītais sarunbiedrs ir izgājis no telpas un aizmirsis uz galda Parker pildspalvu, viņam to neredzēt līdz brīdim, kamēr nebūšu ticis galā ar Poken). Tas pats ar vēlāk nepieciešamajiem operatīvajiem datiem – būtībā man ikreiz jābūt tuvumā datoram, ja gribu ātri atrast kāda cilvēka kontaktinformāciju. Šeit uzreiz rodas arī trešais jautājums – par Poken datubāzes drošību. Iegūtie kontakti un privātā informācija par personas darbību visdažādākajos sociālajos tīklos glabājas attālinātā mājaslapā. Vai šis nav Google tipa mēģinājums radīt pilnīgu datubāzi par daļu sabiedrības, kuru izmantot dažādu produktu iemānīšanai? Bez šaubām, ir vesela rinda cilvēku, kas paši atbalsta vispārēju datu pieejamību un labprāt dalās ar teju visu iespējamo informāciju par savām virtuālajām un reālajām gaitām. Taču man kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā tomēr nākas atzīt, ka pār citiem dominē gadījumi, kad tas nav labi beidzies…
Kā būtisks pluss Poken reklāmrullīšos tiek minēts fakts, ka attālinātā datubāze ļauj informācijai vienmēr atjaunoties. Tas ir, ja Poken īpašnieks nomaina tālruņa numuru, tas atjaunojas ne tikai viņa Poken, bet arīdzan visā datubāzē – tādējādi Jūsu draugiem un kolēģiem vienmēr būs pieejama operatīvā informācija. Piekrītu, ērti. It kā. Taču cilvēki mēdz, piemēram, tālruņa numurus mainīt arī tāpēc, ka apnikusi attiecīgā numura popularitāte un sasniedzamība. Ko nu? No Poken taču neko nenoslēpsi…
Koumā varu sacīt tā – ierīce ir diezgan interesanta. Tehniski oriģināla. Taču tās pielietojums gan biznesa, gan sociālajā dzīvē pagaidām liekas visai apšaubāms. Protams, laiks rādīs.
Ierīce ir interesanta, tomēr šaurai mērķauditorijai. Geeki, frīki un citi pusdigitāli radījumi – tiem tas var patikt. Nevaru iedomāties sevi kaklasaitē un ar poken rokā. Kā vēl viens pluss papīram ir tas, ka bieži vien aizmirstas jauniepazītā cilvēka vārds, un, kamēr neesi ticis līdz datoram, to īsti atcerēties nevarēsi. Tomēr kā gadgets tas ir uzmanības vērts!
Nu jā, es apmēram par to pašu.
Visiem plusiem ir savi mīnusi. kamēr visiem nav tie elektroniskie sūdiņi, tikmēr papīru vazāt līdzi vien vajadzēs. Turklāt pārmērīga draudzēšanās jeb socializācija šajā gadījumā tiešām nezinu, vai tas ir tik labi.
Ja Poken nekļūs par standartu (etiķeti, sauc kā gribi), tad tas iznīks tāpat kā daudzas citas modes lietiņas.
Ja man kāds pastāstītu kādu laiku atpakaļ par šo – es teiktu, tas nemūžam nestrādās. Dīvaini, ka kāds ielicis naudu lai to ražotu un popularizētu. Bieži gadās apmainīties ar cilvēkiem vizītkartēm un uzreiz pārbaudīt kā tad viņu sauc un kā saucas amats, ne vienmēr izdodas saklausīt. Kas notiek, ja iepazīstos ar vairākiem cilvēkiem, kā no poken zināšu, kurš bija kurš, ja uzvārdus neesmu iegaumējis un visus sauc Jānis?