Dzirdot populāru dziesmu koverversijas, mēs nereti saviebjamies – sak, oriģināls ir vērtība, kopēt ir slikti. Pārveidot – nedod Dievs! Taču ir viena visai savdabīga ļaužu suga mūzikas pasaulē, tā saucamie “impersonifikatori”. Vienkāršākiem vārdiem runājot, ļautiņi, kas savā starpā sacenšas, kurš visprecīzāk atdarinās savas iemīļotās zvaigznes. Pirmajā brīdī arī šis varētu izraisīt noraidošu attieksmi, tomēr  nesen nācās par to aizdomāties plašāk – zināt, kaut kas tajā tomēr ir.

Mūzikas jaunlaiku “aranžētāji” visbiežāk klasiskām melodijām pieliek klāt deju ritmus, un ar to viņu “muzikālais” ieguldījums parasti beidzas. Taču šie atdarinātāji, par ko mēģinu vēstīt, iet tomēr daudz tālāk – tas jau ir profesionāls teātris. Un arī mērķis nemaz nav tik slikts – atgādina “tolkīnistu” lomu spēles vai mūsu pašu bērnībā spēlētos indiāņus, iedomājoties sevi esam mežonīgajos rietumos. Nedaudz fantāzijas, un esam tālā pagātnē – tāpēc atdarinātāji izmanto savu elku instrumentus, apģērbus, frizūras un pat kustības, mazā lomu spēlītē radot kopā ar skatītājiem tādu kā kopīgu noslēpumu.

Ne velti gan esmu par to ierunājies – jau tuvākajā laikā arī mums ir iespēja novērtēt klātienē, ko nozīmē šāds mākslas paņēmiens. Sestdien, 12. februārī Rīgā ierodas grupa “Imagine… The Beatles” – un ir iecerēts vērienīgs pasākums Melngalvju namā. Cena pirmajā brīdī liekas augsta (20-22 Ls), tomēr tajā ir ietverti dažādi papildus prieciņi, kas to vismaz daļēji attaisno. Viss ir vienkārši – iesaku apmeklēt! Jo vairāk skatos grupas mājaslapā atrasto video (kurš pievienots arī zem šī rakstiņa), jo vairāk man patīk tās pastāvēšanas ideja. Varbūt tāpēc, ka man tik ļoti patīk improvizācijas teātris un šeit saskatu zināmu līdzību…

► Informācija Melngalvju nama mājaslapā: http://nami.riga.lv/mn/lv/pasakums.php?id=186

P.S. Par attiecīgā pasākuma reklāmu man neviens nav maksājis, šis rakstu darbs ir paša iniciatīva.

Gadu simtiem šķēpus viens pret otra cietajiem pauriem lauž dažādu politisko novirzienu adepti. Vieni apvaino otrus nespējā sniegt augstākās raudzes laimi citiem, otrie pirmos tāpat. Un katram virzienam savs fanu pulks tautas vidū. Reizēm man jautā (vispār jau bieži jautā), kamdēļ esmu izvēlējies būt kreisais. Atbilžu man tam ir daudz – bet var jau arī izcelt saulītē visprimitīvāko: mūsdienās viss jau tāpat ir slikti, neatkarīgi no ejamā virziena. Un katrā ļaužu pulkā atradīsies pa kādam, kas situāciju izmanto savā labā, lai vairāk vai mazāk nesodīts “uzvārītos”. Bet kreisie politiķi kopējā liktenī iesaista tautu, kamēr pie labējās politikas tautai pārsvarā atliek sēdēt malā un vērot, kā lietas notiek. Te nu rodas tas galvenais jautājums, kas īsti ir labāk – rosība bez pārliecības, ka tā kaut ko dos, vai pilna apātija. Ja cilvēki kaut ko dara, kaut kas var arī mainīties. Noteikti nemainīsies tikai tad, ja neko nedarīs. Lūk, apmēram tā es uz lietām pamatā skatos.

Ilmārs: Aktieri ir sapinušies savā “es”, sajaukuši savu garīgo pasauli ar tēliem, kurus tie parāda uz skatuves. Džuljeta ir zaudējusi savu romantismu…
Džerijs: …sastopoties ar jaunā laikmeta auksto, distancēto Romeo, kā rezultātā ir radies zināms romantiskais diskurss, jā-jā, kolēģi, es nebaidos šī vārda – romantiskais diskurss!