– Svinēsim dzimšanas dienas kopā, teiksim, janvāra pirmajā nedēļā, – Jānim teica Agate. – Tā būs izdevīgāk, krīze tomēr.
Jānim nebija iemesla sievai nepaklausīt. Galu galā, arī viņas brālim tai nedēļas nogalē, kurā Jānis būtu varējis atzīmēt savu jubileju, tieši iekritusi atvadu ballīte pirms plānotas gada prombūtnes otrpus dīķim (ASV) – un uz to jau aicināti tikai savējie. Kas gan tā būtu par dzimšanas dienu, ja jubilārs nevar pats savus draugus uzaicināt? Pabrīdinājis tos par radušos situāciju, Jānis piestiprināja pie sienas kalendāru ar gaidīšanas dienu sarakstu un metās dienu rutīnas skavās.
Minētajā nedēļas nogalē Jānis iesēdināja sievu mašīnā, un abi devās Liepājas virzienā, kur tos gaidīja sievas brālis. Pa ceļam Agatei piezvanīja māte un palūdza, lai znots izmet līkumu līdz noteiktai vietai, kas rajonā esot šobrīd vienīgā, kur var dabūt kvalitatīvu brūno cukuru. Sacīts, darīts. Taču te nu sākās kas pavisam neparedzēts.
Aiz kāda pagrieziena Jānis ieraudzīja uz ceļa pretim stāvošu automašīnu, kas viņu apžilbināja ar tālajām gaismām. Jānis apstādināja savu braucamrīku un tūdaļ pamanīja savā virzienā nākošus dīvainus siluetus, kas tuvumā pārtapa par bruņotiem vīriem formas tērpos. Pārsteigumu gan Jānim neizdevās ilgi baudīt, bija jāķeras pie skaidrošanās, kāpēc viņš un kundze atrodas lieguma teritorijā bez personu apliecinošiem dokumentiem. Vārds pa vārdam, un abi tika apcietināti… Lai tiktu nopratināti jau ieslodzījuma vietā.
Ceļā aizturētajiem neļāva skatīties pa automašīnas logiem, uz jebkuriem jautājumiem atbildēja ļoti asi vai nemaz. Nonākot galamērķī, abus tūdaļ izšķīra – Jānis tika aizvests uz kameru, kur tika pakļauts psiholoģiskām un fiziskām ciešanām (vai Jūs esat, piemēram, mēģinājuši gāzmaskā mazgāt traukus?), bet Agate nonāca apmeklētāju telpā, kurā to jau gaidīja bariņš slepeni savākušos Jāņa radinieku un draugu. Tā ja – Karostas cietuma šovs kā konjaks ar gadiem vien labāks top, hehe.
Procesā jubilāra māte un māsa tika izsauktas kā liecinieces “tautas ienaidnieka lietā”, sagādājot “nevalstiskajai personai” (visi epiteti ņemti no šova dalībnieku frāzēm) mulsas pārdomas par to, kas tad īsti varētu būt šova īstais pasūtītājs. Tikai pēc apmēram stundas, saņemot atļauju ierasties pie mums, viņš beidzot apjēdza, cik plaša mēroga pasākums tas ir bijis un cik ilgi viņš mānīts par visdažādākajām detaļām – līdz pat sievasbrāļa aizceļošanas faktam. Ja nu vienīgi valsts finanšu krīze izrādījās īsta, he. Bet tik un tā bez ietekmes uz šī stāsta notikumiem.
Apmēram tāds izskatījās Jānis, ieraugot mūs visus tur, kur to nekādi nebija gaidījis:
Visas tās sīkās detaļas, ar kurām bija apaudzis gan pasākums, gan tā plānošana, es te neņemos pastāstīt, lai arī tās bija sasodīti interesantas. Taču šovakar es esmu pārāk slinks uz garu rakstīšanu – ņemiet par labu tāpat. Vienu varu teikt gan droši – turpmāk Jānis droši vien ļoti rūpīgi izvērtēs, ko mēs viņam sakām, pirms noticēt. Ja gadījums vecpuiša ballē – kurā mēs viņu ievedām mežā, likām celt telti un gādāt malku, paralēli nolasot sarakstu ar “izdzīvošanas spēlē veicamajiem uzdevumiem”, un vien pēc laba brīža, kad satriektais vecpuisis daļu no tiem jau bija veicis (tieši to, pēc kuras bija šķietami ieplānota viņa pamešana vienatnē uz nakti), atļāvām viņam telti atkal nojaukt un kopā ar mums doties kāda rokmūzikas brīvdabas festivāla virzienā, – bija acīmredzot izrādījies nepārliecinošs, tad šis tomēr bija, domāju, krietni uzskatāmāks piemērs*.
* ceru, ka Jūs spējāt sagremot šī teikuma konstrukciju – formulēt citādi man tāpat ir slinkums, he.