…ar tādiem vārdiem laikam gan visprecīzāk var raksturot Rīgas pilsētas kārtējā izpilddirektora (šoreiz pat tikai tā vietas izpildītāja) kārtējo lēmumu kārtējo reizi aizliegt itin visus 16. marta pasākumus, lai izvairītos no tā viena konkrētā – Jūs jau zināt, kura un kāpēc.

Manuprāt, šis aizliegums nedarbojas ne mazākajā mērā. Pirmkārt – tie, kas plāno radīt kādas nekārtības, to neņems vērā un pulcēsies tik un tā. Bet papildus aizvainojumu pret pilsētas vadību nu uzkrās arī miermīlīgie. Mums jau tā šī plaisa starp tautu un varu ir milzīga, kam to vēl vairot?

Ja tā pati vara vēlētos lietu risināt pēc būtības, manuprāt, derētu tieši visus pasākumus atļaut. Ja kāds organizē nekārtības – lūdzu, palielinām kaut 100 un 200 reizes sodus, bet lai tad pa mizu dabū tiešām vainīgais, nevis kā šobrīd “preventīvi” arī visi tie, kas tikai gribējuši realizēt savas Satversmē paredzētās tiesības uz pulcēšanos un uzskatu paušanu…

No rīta, busiņā uz darbu braucot, neviļus nācās noklausīties kādas garas telefonsarunas pusi blakus sēdošās meitenes izpildījumā – droši varu teikt, ka vēl brangu tiesu dienas, to atceroties, pasmaidīšu. Kādā brīdī meitene ņēmās sarunas biedram stāstīt par apakšveļas veikalā pieredzēto, runājot par interesantām apdrukām:

– (…) un tur bija vēl viena tāda interesanta bilde, nu, es negribu tagad skaļi to teikt…. mmmm…. (pēc krietnas minstināšanās) ēēē, nu tas, ko mēs lietojam, bet tikai uzzīmēts ar actiņām, un tie maziņie skrien virsū…

Slepenības liegais plīvurs, he.

Nule pārdomās iegrimis, biju spiests secināt – lai arī pašam liekas, ka nerimtīgi blogoju, patiesībā paša domu un darbu līmenī esmu atstājis šo darbības atzaru novārtā. Līdz šim bija sajūta, ka blogoju itin bieži – bet tomēr tas viss vairāk notiek saistībā ar profesionālo, korporatīvo un pārliecības veicināto NVO līmeņa darbību – bet nekādi ne privāti… Paša blogs ir palicis novārtā, kamēr spēkus veltu, piemēram, [1] [2] [3] utt. Nesaku, ka solu laboties – viss notiekošais liecina, ka nesanāks vis. Piemēram, pavisam nesen pēc vairāk kā 10 gadu aktīvas darbības pametu sev ārkārtīgi simpatizējošu politisko partiju – rezultāts tam ir vien vēlme darbību turpināt jaunā kvalitātē, kas prasīs vēl vairāk spēka un darbu… Un tādā garā.

Neviļus prātā nāk doma, ka Latvijā norisinās pavisam greiza šķiru cīņa. Ja citur šis termins visai droši nozīmē pretstatu mijiedarbību – cīņu starp turīgo slāni un nepietiekamības pārņemtajiem, – kuras rezultātā  loģiski rodas vai vismaz var rasties zināma harmonija, pie mums šķiru cīņa turīgo slāni liek mierā pavisam. Tā vietā kā zirnekļi burkā savā starpā cīnās vien dažādas darba ņēmēju šķiras apakšgrupas. Mums aktuāla ir vienas šķiras iekšējā cīņa: viens pret otru kā negudri karo dažādu partiju ierindas atbalstītāji, sociālās un profesionālās grupas, orientāciju un virzienu pārstāvji, frakciju un konfesiju adepti. Un viss šis kokteilis vēl tiek smuki izdaiļots ar skandālu kāru mediju vēstījuma kārtiņu. Tikai buržujus liekam mierā. Nu, varbūt reizēm tā pa drusciņai, skata pēc pagraužam, bet tas arī viss.