Protams, virsraksts ir joks – diemžēl tā domāju tikai es, latvju prese un tās pavadā paliela daļa lasītāju šo bija ņēmusi diezgan nopietni. Atliek vien gaidīt, kad dzirdēsim, ka Satiksmes ministrs Uldis Augulis agrā jaunībā esot redzēts braucam autobusā bez biļetes, deputāts Raivis Dzintars pieķerts lasām nerātnās dainas, bet Tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs 1975. gadā bez dokumentāla pierādījuma nosaucis klasesbiedru Pēterīti par muļķi.

Protams, atvainojos visiem latviešu valodas kultūras adeptiem – zinu arī es vārdu pareizrakstību. Taču šoreiz kļūdu tomēr īsti vairs nesaredzu – jo liekas, nav jau mums to mediju, kas objektīvi atspoguļotu valsts un pasaules notikumus. Tikai par visu notiekošo un arī savu profesiju mēdīties vien prot, kāpēc tad nesaukt lietas īstajos vārdos, ko? Bez šaubām, eksistē tāda parādība kā analītiskā žurnālistika. Taču arī tai ir jābūt savā ziņā objektīvai. Vai pie mums tā ir? Atļaušos es ģīmi saverkšīt šaubu pilnā vieplī…

Latvijas laikrakstu redakcijas par analītisko žurnālistiku diemžēl lielākoties sauc mazkonstruktīvu ķengu rakstus ar subjektīviem secinājumiem (še domās atvainojos atsevišķiem žurnālistiem, kuru personīgā kultūra ir viņiem ļāvusi līdz tādam līmenim nenolaisties, tak viņu ir būtisks mazākums). Pēdējās pāris nedēļās tās liekas esam pārspējušas pašas sevi. Piemēram, tik tikko ir beigušās vēlēšanas, jaunā valdība nemaz pat nav sākusi oficiāli strādāt – bet lasītājs jau ir “informēts”, ka tajā ir tikai zagļi, korumpanti un vispār pēdējie nelieši, par kuriem vēlētāju vairākums ir nobalsojis tikai dēļ personīgā stulbuma. Interneta portālu anonīmo komentētāju vislabākajās tradīcijās “žurnālisti” ir iejutušies politiķu, politologu, vēsturnieku un sazin kādu vēl nozaru profesionāļu (vietumis pat, liekas, psihiatru) lomās un izteikuši tādas prognozes, no kurām vienkāršajam lasītājam mati stāvus ceļas gaisā un sirsniņā tā vien urdās vēlme izdzert kasti šņabja, aizdedzināt māju un ar viltotu pasi pieteikties kādā ārzemju leģionā.

Runā, ka labus darbus rada labas domas. Kādus darbus un attieksmi pret dzīvi rada mūsu žurnālistu izveidotā sabiedriskā doma?

Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.

Raudzīt plašāk…

Ak jā, atkal skaļš virsraksts, neba nu tāds kā es varētu Patiesību zināt – taču šādas tādas versijas tomēr krājumā ir nonākušas. Redziet, pats jau aumež uzsveru savu ukraiņu asiņu daļu, un (kas šai gadījumā ir svarīgāk) vectēvs itin bieži kursē starp Latviju un Ukrainu darīšanās – bet tieši šobrīd visdažādākie dienesti un mediji ļoti iesaka Ukrainu neapmeklēt. Tamdēļ vispār sāku pa attiecīgās sfēras informāciju rakāties… Lūk, rezultāts.

Dažādi Ukrainas mediji stāsta sekojošo – valstī patiešām plosās diezgan smaga gripas epidēmija. Taču tā ir “parastā, ikgadējā”. Kā zināms, arī citu valstu prese līdz šim īsti nedeva apstiprinājumu tam, vai vispār eksistē tāda īpašā “cūku gripa”, dažuviet atceros pat manījis norādes, ka tā ir pīle. Arī Latvijā kādu brīdi tā ziņoja, bet tad pēkšņi kā pēc neredzama signāla visur sāka runāt par cūku gripu kā Latvijā jau reāli esošu slimību. Dīvaini gan, ka publikācijās tiek aprakstīta simptomātika, taču nekur neesmu lasījis konkrētu aprakstu par to, kas īsti ir cūku gripa un kā tās simptomus un ietekmi atšķirt no citām gripas formām – varbūt kādam ir cita pieredze, labprāt uzklausītu. Pagaidām gan liekas, ka katra “jaunā” gripa ir “labi aizmirsta vecā” un domāta tikai tāpēc, lai varētu atmazgāt naudu, iepērkot šaubīgas vakcīnas.

Starp citu, mūsu veselības ministre Rozentāle, kas “amatu apvienošanas kārtībā” ir ļoti saistīta ar vakcinācijas sistēmu Latvijā, tieši šajās dienās pošas uz pārrunām ar kolēģiem Ukrainā – izmantošu šo faktu, lai uzsvērtu attiecīgās lietas aizdomīgumu un vienlaikus atgrieztos pie runas par Ukrainu.

Raudzīt plašāk…