Nezinu, varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu loģiku – taču tā jau gadiem vēsta, ka mūsu valsts dažādu līmeņu pārvalde kļūst visai aprobežota tai brīdī, tiklīdz runa ir par Satversmē apstiprinātajām iedzīvotāju tiesībām pulcēties un brīvi paust savu viedokli. Raudzīt plašāk…

Internets. Sociālie mediji. Valsts? Jā, jaunās komunikāciju tehnoloģijas pēc reklāmas un mārketinga pasaules iekarošanas ar nokavēšanos ienākušas arī valsts institūciju ikdienā. Taču Latvijā tās šajā kontekstā ir pavisam jauna parādība – pagaidām lielākoties pastāvot nozares entuziastu organizētu iniciatīvu veidā. Taču, traktējot valsts pārvaldi kā pakalpojumu sniedzēju, bet iedzīvotājus kā šo pakalpojumu patērētājus, tieši sociālie mediji varētu dot  būtisku ieguldījumu komunikācijas un informācijas aprites uzlabošanā starp pārvaldes institūcijām un iedzīvotājiem, tādējādi mazinot plaisu starp varu un tautu. Raudzīt plašāk…

Atceros, reiz ar kompāniju sēdējām “franču bārā” un pļāpājām par visādām muļķībām – tas bija pirms gadiem pieciem-sešiem, liekas. Un gadījās ierunāties arī par politiku. Kāda turpat bārā jauniepazīta “alternatīvā” meitene tūdaļ piezīmēja, ka es viņai ar politikā iesaistītu personu nekādi neasociējos, jo “tie tā vienkārši ar tādu kā viņa nerunātu”. Tobrīd par viņas vārdiem draudzīgi pasmējos, iedzērām alu un sākām runāt par pavisam citu tēmu. Taču pats fakts ir atmiņā palicis, reizēm par to atceros, kad prātā iešaujas līdzīgas pārdomas. Raudzīt plašāk…

Bieži ir dzirdēti viena leģendām apvīta amerikāņu prezidenta vārdi: “Nejautā, ko valsts var izdarīt Tavā labā, jautā, ko Tu vari izdarīt valsts labā!” – taču cilvēkiem visbiežāk tā liekas esam tikai tukša skaņa, kārtējais pompozais citāts no liekulīgo politikāņu runām. Bet vai tiešām tie ir tik bezjēdzīgi?

Manuprāt, tas ir būtisks sabiedrības brieduma rādītājs. Pie mums Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas un arī daudzām pasaules valstīm, pārlieku ievilcies bija tas periods, kurā sabiedrība pilnībā ignorē valsti. Tagad esam tikuši līdz pirmajam lūzuma punktam – sabiedrība sāk nopietni kritizēt pārvaldi, meklēt tajā trūkumus. Diemžēl nekādi netiekam līdz nākamajam posmam – kad sabiedrība sāk iesaistīties pārvaldes darbībā, nevis tikai kritizē no malas… Pašam neko nedarot, viss jau vienmēr liekas viegli.

Varbūt man tikai tā liekas, taču tiešām šķiet, ka tā ir tāda kā nacionālā īpatnība. Krievvalodīgie ļaudis vairāk ir vērojami cīnāmies par savām tiesībām, aktīvi iesaistoties pārvaldes darba koriģēšanā ar savu personīgo līdzdalību dažādu institūciju darbā, latvieši vairāk paraduši vaimanāt un… sabiedriski slinkot. Bet mēs taču paši esam sabiedrības daļa, tikai un vienīgi no mums pašiem ir atkarīgs, kāda ir valsts.