Paraudzījos vecajos ierakstos LiveJournal plašumos – nācās secināt, ka šodien es tā rakstīt nespētu. Piedodiet, ka netulkoju. Un neprasiet, kāpēc tolaik rakstīju citā valodā. Nav nekāds noslēpums, es vienkārši esmu slinks uz skaidrojumiem. Un zināt – šobrīd es laikam gan jūtos apmēram tāpat kā toreiz, kad minētais ieraksts ir tapis. Tas atņem vēlmi skaidrot, runāt, vispār būt.
Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.
Klejojot pa svešvalstu resursiem, izlasīju kādu domu, par kuru sākumā pasmīkņāju, bet pēc tam nāca aizdomāšanās… Autors runāja konkrēti par LiveJournal un pauda viedokli, ka dzīvojam unikālā laikmetā, kurā visi blogotāji pagaidām ir vēl dzīvi, bet tā nebūs vienmēr un tad nāksies attiecīgo resursu pārsaukt par DeadJournal.
Zināt, man ir gadījies piedzīvot kaut vai oranžajā to jocīgo sajūtu, kad kāds paziņu lokā pa retam (3x tfu!) aiziet bojā, bet paliek “dzīvs” viņa profils, pavisam neseni ieraksti dienasgrāmatā, fotogrāfijas u.c. Kamēr radi un draugi, ja vispār to kāds iedomājas izdarīt, pārliecina administrāciju, ka cilvēka patiešām vairs nav, tas kā spoks turpina saņemt vēstules, dažādus vērtējumus, rakstu un foto komentārus u.c. Tikai biedējoši klusē. Vēl no kāda portāla, kam pats sen esi aizmirsis paroli, atnāk atgādinājums par šī cilvēka dzimšanas dienu.
Ņemot vērā, cik aktīvi mēs šai laikmetā reģistrējamies visdažādākajos portālos un piesakāmies uz visādām e-akcijām, un veidojam paši savus blogus (īpaši “mūžīgajās” bezmaksas vietnēs) – top reizē baisi un interesanti, kā tad būs, kad notiks pirmās izteiktās web 2.0 paaudzes nomaiņa un internetā parādīsies desmitiem tūkstošu šādu “spoku”.
