Kas īsti ir flashmob?

Šis gan ir pavecs raksts, ko tiku saveidojis un vairākkārt publicējis vēl 2008. gada pavasarī – īsi pēc neveiksmīgā “stacijas flešmoba” Rīgā. Bet pēdējos mēnešos attiecīgā tēma kļuvusi atkal tik populāra, ka nenoturos, neielicis rakstu arī šajā blogā. Lai nepazūd.

Problēma slēpjas faktā, ka pēdējo gadu gaitā Latvijā arvien populārāks top vārdiņš „flashmob” – taču tikai vārdiņš. Jo akcijas, kas to pavada, nebūt nav nosaukumam adekvātas. Latvieši turpina spītīgi saukt par flashmob visu, IZŅEMOT flashmob.

Kādu laiku es iztiku ar to, ka ignorēju šādus pasākumus vai pa reizei mēģināju atsevišķiem indivīdiem un šādos tādos blogos īsi izskaidrot situāciju. Taču sākotnējā raksta tapšanas brīdī, kad bija notikusi kārtējā „vērienīgā izgāšanās”, kura pamatīgi piesaistījusi arī preses uzmanību, klusēt vairs negribējās. Jo citādi flashmob kā jēdziens Latvijā tiktu degradēts uz visiem laikiem.

Ņemsim šo konkrēto piemēru. Cik sapratu, bija plānots piecu minūšu ilgs cilvēku sastingums Rīgas Centrālajā stacijā. Preses video redzams, ka no tā sanāca vien trokšņains „burziņš”, kas neizraisīja nekādu citu reakciju kā vien cilvēku plūsmas sastrēgumu. Īpaša sastinguma arī nemanīja, virs pūļa tā vien plivinājās rokas ar fotoaparātiem utt. Taču tas jau bija paredzams, ņemot vērā akcijas tipu un ilgumu.

Runājot par ilgumu – vai tad nerodas sapratne, kaut vai pareizi iztulkojot terminu? „Flash” nozīmē „zibsnis, acumirklis”, nevis piecas minūtes… Īstu flashmob raksturo aktivitātes pēkšņums, krasas situācijas pārmaiņas, nevis ilglaicīgums. Atceros, latviešu flashmob pirmsākumos (2004) tika plānota akcija pie stacijas pulksteņa, kad bariņam cilvēku bija reizē jāapstājās, jāizvelk no somām/kabatām modinātājpulksteņus un tajos jāieskatās, jāparegulē rādītāji, tad jāiet tālāk. Nezinu, kas no tā izdevās – taču jā, tieši šāda iecere bija īsts flashmob. Taču viss, kas notika šai virzienā tālāk, ir bijis vienmēr pavisam kas cits. Tādām aktivitātēm ir cits nosaukums – papētiet tādus terminus kā „action mob”, „smart mob”, „critical mass” utt.

Starp citu, tam nemaz nav jābūt baram, flashmob jēga ir kvalitātē, nevis kvantitātē. Tikpat labi ļoti veiksmīgu flashmob var realizēt arī 5-10 cilvēki, galvenais, lai viss notiek saskaņā ar „žanra robežām”.

Kas vēl ir raksturīgs īstam flashmob, bet nekādi ne tā „latviešu variantam” – šim pūļa zibsnim jābeidzas tikpat pēkšņi, kā tas ir sācies. Neviens no dalībniekiem, kaut vai tas pazīst visus pārējos, nedrīkst to izrādīt. Katrs dodas uz savu pusi, pūlis izšķīst un izzūd. Nekādas sasmaidīšanās, samirkšķināšanās utt. Satikties var pēc tam kādā krodziņā, kad to vairs neredz flashmob nejaušie liecinieki. Flashmob būtība ir likt vērotājam būt pārsteigtam, nesaprotot, kas īsti ir noticis – nevis lai tas skatītos, kā izklaidējas organizēts savējo bars.

Tātad, vēlreiz. Ikdiena stacijas telpā, cilvēki kustas, kā pagadās, pēkšņi vairāki desmiti cilvēku apstājas, atver raibus lietussargus, trīsreiz apgriežas ap savu asi, aizver lietussargus un izklīst dažādos virzienos, it kā nekas nebūtu bijis – tas IR flashmob. Simts cilvēki vairākas minūtes drūzmējas stacijā, smejas, viens otru fotografē un sabļaujas – tas NAV flashmob.