autors: Džerijs Šterns
datums: 2001. gads
publicēts: Esplanāde – tīmekļa autoru proza un dzeja (Valters un Rapa, 2002)
…tajā brīdī Dievs man metās pakaļ. Šļirce viņa rokās zibsnīt zibsnīja, atskatoties man žilba acis. Kājām pinoties, es centos iegūt vēl dažus desmitus metru. Tur, uz priekšu, pavisam netālu – tur jau bija brīvība. Kraujas mala, nāve – viss likās labāks par Dieva gatavoto likteni. Bet Kungs tuvojās. Es biju jau sasniedzis sevis kāroto, jau atspēros no zemes lēcienā, kad aiz apkakles mani sagrāba Viņa spēcīgā roka. Bezspēka dusmās es kliedzu, kodu un skrāpējos, bet viss velti. Dievs ar vienu roku piespieda mani cieši pie zemes, bet ar otru, brīvo, paņēma kušķīti vates un pamērcēja to spirtā, iepriekš nolicis šļirci sev pa tvērienam, tieši manu acu priekšā. Kā hipnotizēts es vēroju savu Likteni. Dievs ar spirtu notīrīja man augšdelmu, tad paņēma šļirci un injicēja man Savu jauno eksperimentālo preparātu – Mīlestību. Saļimušu Viņš mani pacēla un nevērīgi iemeta atpakaļ kastē pie pārējiem dzīvnieciņiem..
Baudai piemīt kāda svarīga priekšrocība: atšķirībā no laimes, tā eksistē – tā Frederiks Beigbeders. Neapgalvošu, ka tas ir manai sirdij tuvākais rakstnieks, taču viens no favorītiem noteikti. Tomēr parasti gan šis spalvas darbonis ļaudīm tīk sava skandalozā, šokējošā vēstīšanas stila labad, taču man vairāk pie sirds gājusi viņa spēja brīžiem visai trāpīgi un lakoniski noformulēt noteiktas domas. Lielākoties tā ir mūsdienu saspringtā laika radīto vientuļo romantiķu filozofija. Savukārt, autora slavu daudz vairāk radījušais literārsnobisms un modernisma paraugi mani drīzāk kaitina. Taču labāk tomēr tā, nekā bezzobainais koeljuisms.