Pirms kāda laiciņa “NicePlace Mansardā” norisinājās kārtējais muzikāli brīvā mikrofona vakars, kurā starp visām citām dzirdējām arī šo dziesmu – Anitas Zambares un Helvija Kārkliņa izpildījumā (man tā nu traki pielipusi, ik pa brīsniņam kaut kur domās skan):
Iepazīstieties, šis ir Sergejs Loiko – kara žurnālists un fotogrāfs, kurš manā redzeslokā tika nonācis ar Ukrainas konflikta atspoguļošanu kopš 2013. gada izskaņas.
Nesen latviešu valodā tika tulkots viņa romāns “Lidosta”, kas ir stilizēts, daļēji faktos balstīts stāsts par piecu dienu kariņu Doņeckas lidostā 2015. gada janvārī. Paša autora skatījumā lidosta ir simboliska vide, kurā visintensīvāk izpaužas cilvēka spējas pretoties un aizstāvēties – jo standarta lidostai nav tādu īstu sienu, tās pamatā sastāv no rāmjiem un stikliem, un cilvēkam tajā vairs nav, aiz kā noslēpties, tikai paša izmisuma drosme.
Šeit foto no “Dienas grāmatas” izdotā romāna tulkojuma atklāšanas “NicePlace Mansardā” 27. septembrī.
Atmiņu valdzināts, rakstu šo – daži pavasara gaidu laika pasākumi saslēgušies nesaraujamā ķēdē ar pagātni, kad tā vēl bija skaista, he. Konkrēti ar to domājot tā saucamo grāmatu un kultūrpreču māju “NicePlace Mansards”, kurā ļaudis pasākuši organizēt tādus sevišķus notikumus, kuri man atgādina senākus gadus pasaku mājā “Undīne” un ne tikai.
Vispirms bija Zemes stunda 19. martā, kurā brīvās skatuves režīmā sveču gaismā starp grāmatām uzstājās dažādi jaunie mūziķi, spēlējot un dziedot, – un tas nu bija izteikti “Undīnes” garā. Un nedēļu vēlāk – “Pink Floyd” vakars, kurā skatījāmies slaveno kinogabalu “Live at Pompeii” (jā, to pašu, kurā dziedāja viens no diviem sunīšiem, kas jelkad dziedājuši šim kolektīvam) un pēc tam klausījāmies grupas plates no Klāsa Vāveres un Henrika Eliasa Zēgnera krājumiem. Tas sasaucas gan ar to pašu “Undīni”, gan tajā pavadīto laika periodu vispār (piemēram, pēc viena pasākuma pasaku mājā jau nākamajā dienā “Annas 2” namā skatoties “Zabriskie Point”, un tādā garā).
Bet varbūt tā ir tikai nostaļģija.
