Dziesma, ar kuru Maidanā izvadīja kritušos varoņus. Tekstā mātes un dēla saruna, skumjas par nāvi svešumā.
Слава героям!
Šovakar pie Ukrainas vēstniecības Rīgā pulcējās ļaudis, lai iedegtu piemiņas sveces par valsts plašo nemieru gaitā kritušajiem cilvēkiem. Izbeidzoties vakar noslēgtajam pamieram, snaiperu apšaudēs vienas dienas laikā krituši vairāki desmiti cilvēku, nemaz nerunājot par upuru rindām visā protestu periodā.
Te viens kadrs; plašāka galerija atrodama facebook.
Baltijas vaina Ukrainas notikumos
Pirms pāris gadiem, kad galvenais politiskās telpas notikums bija “valodas referendums”, sašutis tulkoju Jums kādu aktīvista Lindermana bloga rakstu, kurā autors bija izvērsis pret latviešu valodas vēsturi vērstu propagandu, vienlaikus latviskajos medijos aicinot uz toleranci un brālīgu draudzību – acīmredzot, te bija cerība uz to, ka latvieši krievu valodu vairs nemācās, tajā nelasa. Un lielā daļā gadījumu tā diemžēl ir taisnība. Taču šodien manas uzmanības lokā nonāca kāds materiāliņš, ar kuru salīdzinot, Lindermans klusi dodas telpas stūrī, lai nomierinātu nervus ar kādu paciņu cigarešu. Arī to nu esmu nolēmis iztulkot, jo paziņu lokā ir krietns daudzums cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ krievu mēlē nav ielauzījušies, bet kuriem šādas lietas būtu jāzina – sākot ar cilvēkiem “parastajiem” un beidzot ar augstu amatu politiskajiem darboņiem. Raudzīt plašāk…
Vēl bīstamāki par “sorosītiem”
Nav noslēpums, ka sazvērestības teoriju adepti mīl daudzās pasaules vainās vainot kādus mistiskus “sorosītus” – pielietoju šo īpašības vārdu, jo pats apzīmējums parasti nemaz netiek plašāk skaidrots. Domājams, vesela rinda šo vainotāju arī paši būtu ļoti pārsteigti, uzzinot, ka ar vārdu “sorosīts” drīkst apzīmēt tikai ar kāda ungāru biznesmeņa naudasmaisiem tieši saistītus ļaudis un ka šis biznesmenis ir kādreiz veicinājis Ungārijas pāreju no komunisma uz kapitālismu – bet viss pārējais ir tīrā stigmatizācija mērķa, ne jēgas labad. Taču ne par to es grasījos stāstīt, he.
Manuprāt, visos politiskajos un sabiedriskajos procesos ir viena daudz bīstamāka aktīvistu grupa – nevis sorosīti, bet sarosīti. Tie ir tādi politiķi un citas personas, kuras pēkšņi sarosās uz dažādu no tām neatkarīgu notikumu fona, lai steigtos to izmantot un pazīmēties tur, kur nemaz nebūtu sevišķa pamatojuma zīmēties. Latvijā to tieši šobrīd var labi novērot saistībā ar nesenajiem traģiskajiem notikumiem Zolitūdē – tipiski sarosīti ir, piemēram, Rīgas domes politiskā spice. Protams, ne viņi vien.
Sarosītiem patīk gozēties starmešu gaismā, griezt sarkanās un arī visu citu krāsu lentītes, sist dūri pie krūtīm un tādā garā – tie ir, kā mēdz teikt, “люди невозможной, сверхъестественной скромности”. Atceros, Barikāžu 15. gadadienā (tā ap 2006. gadu) toreizējais Rīgas mērs – tāds kalsns, briļļains vīrs pie rīta ugunskura Doma laukumā teicās plecu pie pleca skarbā laikā stāvējis ar latviešu tautu, lai gan pats tolaik kompartijas uzdevumā atradās Vjetnamā.
Nu, Jūs mani sapratāt.