Bērnības mūzika

Sagribējās pēkšņi apkopot vienā ierakstā tās dziesmas un atmiņas par konkrētiem mūzikas nozares māksliniekam, kas  līdz šim brīdim daudz nozīmējušas. Neba nu kādi specifiski iemesli būtu radušies vai nostaļģija – tāpat vien, bez redzama iemesla. Un lasītājiem ar’ noderēs, vismaz tai daļai, kas mēģina mani iepazīt kā cilvēku, pamatojoties uz dažnedažādiem dzīves faktiem. Lūdzu, te būs kārtējie. Ar visiem uzskates videomateriāliem.

Iz agras bērnības, cik sevi atceros, biju tērēts uz rokenrola novirzienu. Kamēr klasesbiedri atklāti jūsmoja par “Jumpravu”, es slepus klausījos Elvisu, hehe. Lai gan vēlāk par manu īsto favorītu kļuva vārdabrālis Džerijs Lī Luiss. Par Džeriju Lī un viņa mūziku, starp citu, esmu jau rakstījis un tāpat piedāvājis ieklausīties – rau, te. Tamdēļ plašāk neskatīsim. Un jā, runājot par plašumu – es nerakstīšu tagad analīzi par visu mūziku, kura man tīk. Tikai par tām izteikti īpašajām simpātijām…

Pirmā grupa, kurai es būtu varējis kļūt par īstu fanu, man šobrīd vairs neizprotamu iemeslu dēļ bija angļu “Status Quo.” Jo toreiz jau es neko nezināju par viņu pagātni psihodēliskajā rokā, spēlējot zem nosaukumiem “The Spectres” un “Traffic” mūziku, kāda man joprojām ļoti patīk. Bet toreiz, bērnībā, es laikam vienkārši uzķēros uz vieglām, harmoniskām un banālām roka kompozīcijām (jā, man tādas patika, jo es taču klausījos arī “ZZ Top”). Šeit seko pāris video – vispirms mana tolaik mīļākā dziesma “Ain’t Complaining”, bet pēc tam, lai Jums atgādinātu par grupu, tās pasaulei zināmākā kompozīcija “In The Army Now”. Bet projām nemūciet, teksts vēl turpināsies.

Nākamā īstā mīlestība man iestājās, pārejot uz krietni intelektuālāku mūziku – vismaz man gribētos tā uzskatīt. Šeit pie lietas ķērās amerikāņi ar savu “jauno vilni”, kuram pievienojot nedaudz post-panka un ārt-roka, kā arī elektronikas, kopā sanāca “Devo”. Jūs noteikti esat viņu kompozīcijas dzirdējuši filmā “Kazino” (De Niro un Stounas dueta kinogabals), tikai neatceraties. Lūk, te būs atkal divi video – viens, kurš man šobrīd patīk visvairāk (bet kuru bērnībā es nemaz nezināju), un bērnības mīļākā dziesma. Vēl jau būtu jāmin, ka ap to laiku dikti patika “Trio” un “Madness”, bet par to citreiz. Varbūt, hehe.

Un tad nāca lielā mīlestība – kāds austriešu duets, kurš man iepatikās apmēram 10 gadu vecumā (ja ne agrāk – bet kas to vairs spēj atcerēties…) un nav apnicis joprojām, lai arī vairs nav visvisvismīļākā grupa (manas dzīves definēts statuss, kurā duets pavadīja apmēram 17 gadus, sasodīts)… Lūk, manai sirdij tuvākie “Yello” veikumi. Vienīgais, uzreiz jāatzīmē – šai grupai dziesmas ir savstarpēji ļoti atšķirīgas, neesmu mēģinājis noteikt raksturīgākās, tikai tā, piemeklējis šo un to iz dažādiem laika periodiem. Vispār viņiem ir ļoti interesanti arī lēnie, meditatīvie gabali – ja vēlaties gūt ieskatu, drīzāk iesaku iepazīties ar kādu veselu albumu, vēlams, iz pagājušā gadu tūkstoša.

Hmmmm, kas būtu jāmin tālāk… Ak jā, apmēram pa vidu minētajam periodam bija klāt pamatskolas pēdējās klases un vidusskolas pirmā – un tad es pilnībā sajuku prātā ar “The Prodigy”. Par to nu Jums jāstāsta nav, paši šo grupu labi zināt. Vēlāk tieši tādā pat veidā es nojūdzos uz “Rammstein” – kāda laime, atkal nav nekas jāstāsta. Šādas tādas simpātijas pievāca arī “Suede” britpops; to gan te kompensācijas veidā mazliet vizualizēšu.

Papildus tam visam laikam jāmin arī ģeogrāfiski tuvāka mūzika… Mana absolūtā mīlestība ir vienmēr bijusi krievu roks (lielākoties “Nautilus Pompilius” un “Крематорий”), kā arī tāds kā pop-roks, teiksim, “Агата Кристи”. Savukārt, vēl tuvākā teritorijā manu sirdi visvairāk sildīja, no vienas puses, “Turaidas Rozes” un “Pērkona” veikumi, no otras puses – viss, ko darīja “Zvaigznīšu brīža” pietuvinātie, jo īpaši pēc apvienošanās ar “Pirmo prognozi”. Tā, lūk. Vai Jums ir kādi jautājumi?

P.S. manis teju visbiežāk klausītais disks joprojām ir Mocarta “Rekviēms” (tuvumā savākts vairāk kā desmit dažādās versijās). Bet ārpus tā – iespējams, man kādreiz vienkārši nāksies uzrakstīt par to, ko es klausos pēdējos gadus. Tā ir ļoti plaša un varbūt pat interesanta tēma.