1956. gada 4. decembrī roka pioniera Sema Filipsa radītajā “Sun Studio” (Memfisā) pulcējās četri toreiz vēl samērā maz zināmi rokenrola adepti, lai kopā nedaudz muzikāli paimprovizētu. Šajā jam session tapušais ieraksts šobrīd ir unikāla liecība pirmajai un vienīgajai kopīgai četru mūziķu spēlei, bez kuriem nav iedomājama mūsdienu rokenrola vēsture. Dāmas un kungi – Million Dollar Quartet: Elviss Preslijs, Džonijs Kešs, Džerijs Lī Luiss un Karls Perkinss.
Jautāsiet, kamdēļ gan es to rakstu? Pats nezinu. Nesen manās rokās nonāca šis ieraksts, kopš tā laika jūsmoju un arī citiem gribu dot ierosmi pajūsmot, ja vēl nav nācies. Iegādes vērta manta, varat man ticēt. Pats kopš bērnības gadiem priecājos par Džerija Lī Luisa daiļradi, un neba tāpēc, ka vārdabrālis. Savulaik traki lielā sajūsmā biju par filmu, kas veltīta vēl dzīvās roka leģendas biogrāfijai – Great Balls of Fire! (1989); man tās parādīšanās mirklī bija 10 gadu. Ij vispār tieši rokenrola laikmets ir aumež valdzinājis kā tieši tas, kurā es būtu gribējis piedzimt un dzīvot. Dzīvojot 21. gadsimta iesākuma gadus, neviļus pa reizei pārņem tāda kā nostaļģija… Tas nekas, ka nebija interneta. Gan jau es būtu laimi atradis desiņu restorānu vakara dejās un spoža kadilaka salonā.
Atgriežoties pie raksta galvenajiem varoņiem, jāatzīmē, ka šī lieliskā ieraksta (kas tagad rotā laikmeta adeptu kolekcijas) tapšana patiesībā bija klaja nejaušība. Todien mūziķi it kā iegriezušies studijā ar pavisam citiem mērķiem, kāds nu kuram tas iemesls bijis. Viss pasācies ar Perkinsa jaunākā ieraksta noklausīšanos un savstarpējām sarunām par un ap tēmu, līdz pāraudzis aizrautīgā jam session. Tapušais ieraksts tika nākamajā dienā pieminēts kādā laikrakstā kā “Miljonu vērts kvartets”, lai pēc tam gadus divdesmit vien krātu putekļus studijas arhīvā.
Nākamā izdevība mūziķiem uzspēlēt kopā bija 1986. gadā ierakstītais disks “Class of ’55”, kas tiek atzīmēts arī kā “Miljonu vērtā kvarteta” atkalapvienošanās brīdis, tomēr te jāatzīmē kāds pavisam skumjš fakts – viens no mūziķiem, Elviss Preslijs, tobrīd vairs jau nebija starp dzīvajiem. Viņa vietā kvartetā startēja Rojs Orbisons.
Ciktāl tas attiecas uz piemiņu – viņgad (2008) rudenī Gudmena teātris Čikāgo ir pasācis izrādīt veselu mūziklu, kas veltīts šai 1956. gada ieraksta sesijai. Šobrīd vienīgais starp dzīvajiem no kvarteta ir palicis vairs tikai Džerijs Lī Luiss.
No mūsdienu viedokļa tik vien ir kā pasūdīgs blūzs un uzvārdi. Tajā laikā vēl spēlēt nemācēja.
pasūdīgs tev tas viedoklis gadījies, arnold
to arnolds: Neesmu baigais eksperts. Tomēr padomā par pāris frāzēm: ierakstu reproducēšanas iespējas (kur, kā, un ko lika akcentus, kas galarezultātā sanāca); kas īsti ir blūzs!; ko īsti tajā vērtē (kopumā viss) un kurā brīdī (viena lieta ir native nēģeris ar tekstiem, otra lieta starpgāze no baltiem zēniem iekš party); galu galā vērtības taj laikā; un galu galā cik daudz mūsdienu gabali ir paātrināts vecais :D
pa lielam viņi visi mācēja spēlēt taj laikā. Mans favorīt ir šis zēns
http://www.youtube.com/watch?v=8yRdDnrB5kM
ja salīdzina kur viņš ir vecs (un vispār visi darboņi, tā ir pa visam cita mūzika, kur nevar nodziedāt jaunības gabalus).
http://www.amazon.com/London-Rock-Roll-Show/dp/B00005R26R/ref=pd_bbs_sr_1/181-9992435-6612067?ie=UTF8&s=dvd&qid=1239876852&sr=8-1
Ja ir iepēja dabū, ideāls disks no kadra līdz kadram, ar visu tautu. Tā nav jaunība bet darboņu briedums.
to arnolds: Atcerējos vēl vienu. vari nedomāt par manis augstāk minēto. Jo tie zēni nav blūzs. Tas ir rockn roll (elvis manliekas vairāk pop rock), jā radies no blūza. So palielam tikai līdzības un nav ko salīdzināt. Atliek vien klausīties un izlemt patīk vai nē. Tomēr pa lielam 56 gadā tā bija viņu jaunība, enerģiskums un viņi darbojās (dziedāja, spēlēja) labāk nekā 80-90% mūsdienu industrijas pārstāvji :D Un ar kvartetu ir grūši, jo viņi ir personības un katram padodas kas cits.
Ir jau vispār, ziniet, atšķirība, kas ir spēlējošs kvartets un kas jam session. Ja kas.
Viens vairāk klasisks, noteikumi, iestudēts, otrs manliekas vienalga kāds cilvēka skaits vairāk spiež uz improvizāciju un dzīvo saspēli. Tas ir bez meklēšanas, kas tas tāds.
Nu tas ir vairāk ne tev veltīts koments.
Jebkurā gadījumā – jam session ir absolūta improvizācija, bez jebkādas iepriekšējas samēģināšanas.
P.S. Dusk, noskaties rakstā minēto filmu (varu aizdot). Domāju, ka tev patiks.