Kā rādās, mizantropija manā radu lokā ir senām saknēm bagāta tradīcija. Tais gados, kad mans tēvs vēl mācījās tehnikumā un dzīvoja pie savas lībiešu tautības vecmāmiņas Leontīnes, reiz notika sekojošais. Stāstu to, nule virtuvē no smejošā tēva padzirdējis.
Kamēr tētuks (kas, protams, tai laikā par tēva godiem ij nesapņoja) rāmi gulējis, kāds viņa kursabiedrs (kas ir svarīgi – augumā diezgan mazs) aizgūtnēm plītējis, līdz beidzot tā ap trijiem naktī nonācis līdz pārliecībai, ka nu viņam pilna laimei vajadzīga vien Jāņa (attiecīgi, manis jau pieminētā senča) kompānija. Domāts, darīts. Devies pakaļ…
Nonācis pie savas potenciālās laimes avota durvīm, vārdā nenosauktais varonis pasācis neganti zvanīties, dauzīties un citādi popularizēt savas ierašanās faktu, bet Jānis tālajā istabā to tā arī nav sadzirdējis. Toties sadzirdējusi durvīm tuvējā istabā mītošā vecmāmiņa Leontīne, kas visbeidzot pukstēdama traususies laukā no gultas un gājusi pētīt, kas tad tur tādu nemieru ceļ.
Durvis atveras. Leontīne:
– Ko vajag?
Varonis (nedaudz samulsis):
– Es Jāni meklēju.
Leontīne:
– Vispirms izaudz garāks par krupja locekli un tad Jāni naktīs meklē!
Durvis aizcērtas.
Nezinu, kā notika specifiskajā gadījumā, taču mūsdienās tas, domājams gan, būtu nelielas psiholoģiskās traumas vērts gadījums. Analizējot šos radagabaliņus, sāku saprast, kāpēc es pats esmu tik cinisks lopiņš gadījies un kamī gan atsities.
Par tēvu runājot, esmu jau kādreiz vēstījis par viņa mizantropijas līmeni (protams, tas viss ir joks), gan laikam ne šajā blogā. Teiksim, tīri piemēram – viens gadījums no izgājušiem gadiem. Uzdāvāju šim pirms pāris gadiem Ziemassvētkos svētku plaukšķeni (hlopušku, hehe) – un šamējais tūdaļ sāka uzstāties ar racionalizācijas priekšlikumiem. Piemēram, viņš saka, varētu rūpīgi attaisīt plaukšķeni vaļā, izbērt krāsainos papīriņus un to vietā kopā ar nelielu izolācijas materiālu ielikt ķilavu. Tad aizlīmēt un uzdāvināt kādam draugam, lai šauj vesels…
mēs abi: fragments no 2006. gada pavasara fotogrāfijas (autore: Līga Saulīte)