Varbūt kāds jurists spēs manas aizdomas vētīt un mazināt, tamdēļ rakstu.

Šobrīd daļa aktīvistu mēģina ierosināt diskusijas par to, ka vajadzētu ierakstīt Satversmē – valodas jautājumi nav risināmi tautas nobalsošanās. Mērķis cēls, labskanīgs, atbildētāju viedokļos jūtama atzinība. Bet man ir jautājums – vai tādā gadījumā mēs paši sev neizveidojam grābekli, uz kura vēlāk uzkāpt?

Pie mums vēlēšanu rezultāti mēdz būt neparedzami un ļoti pārsteidzoši. Pieņemsim, ka Saeimā nonāk vairākums ļaužu, kas domā pavisam citādi. Koalīcija, kura sadomā, ka vajag tomēr grozīt Satversmi un koriģēt valodu skaitu valstī. Vai nesanāk, ka tad vairs nevaram viņus atturēt no šīs rīcības tieši tāpēc, ka paši esam noteikuši, ka referendumos šādus jautājumus nerisina?

Krietns laiks jau pagājis, kopš nelietoju alkoholu no pudelēm, glāzēm, bleķa krūzītēm un meiteņu vēderu izliekumiem, tomēr vakar kādam izdevās šī principa robežas pārkāpt, dāvājot man kasti “Prozit” konfekšu, kuras tad nu vēlāk arīdzan ņēmos gardu muti tiesāt. Procesā uzjautrināts secināju, ka vēl spēkā ir kopš agrākas jaunības dienām saglabājies ieradums – ēst konfektes noteiktā secībā, sākot ar to, kuras saturs garšo vismazāk, un uz beigām atstājot visgardāko, hehe. Manā gadījumā tās vienmēr ir ar ruma pildījumu. Un Tev?

[poll id=”2″]