Industriālais šašliks

Ļaudis taujā, no kurienes ir bilde, kas redzama ierakstā “Slodzes analīze”. Jūtu, ka nāksies vismaz daļēji atbildēt – turklāt tas ir viens no tiem stāstiem, kuru esmu pats gribējis Jums pastāstīt, tikai laika trūkuma dēļ noslinkojis. Tagad laiks ir, tāpēc ķeros tomēr pie stāsta. Būs daudz jaunu bildīšu, kā solīts.

Stāsta centrā nosacīti ir mana aizraušanās ar UrbanTrip – detaļās neskaidrošu, tas te ir apspriests ne reizi vien. Taču tieši tāpēc par sava veida hobiju gan man, gan vēl dažiem citiem ļautiņiem ir kļuvusi vazāšanās pa dievu un cilvēku pamestām vietām ne tikai ar fotoaparātu, bet arī ar cepamgaļu, tēju un citām garšīgām lietām. Lūk, daži “vēsturiski” foto no tādiem pasākumiem.

Pie šīs paša izklaides veida noteikti ir skaitāmas arī mūsu kādreizējās “industriālās pusdienas”, kas notika kāda 75% nopietna fotoprojekta ietvaros. Ak, bet ne par to stāsts, aizrāvos.

Tātad – kādā pavisam nesenā, vēl pietiekami saulainā nedēļas nogalē nolēmām sarīkot kārtējo šādu pasākumu. Sākumā divatā – es un Ilmārs, vēlāk plānam pievienojās vēl daži mūsu paaicināti ļautiņi.

No rīta, pie mājām Ilmāru (un viņa auto) gaidot, izklaidējos, bildējot savu visnotaļ burvīgo sunīti Karlosu. Jā gan, mani patiesi pamazītēm pārņem mazo sunīšu kults, hehe. Lūk, tam pierādījums.

Ja nu Jūs vēlaties spriest par Karlosa izmēriem – nākamajā bildītē viņam blakus redzams tēvs (mans, ne jau Karlosa), kurš garumā ir tā ap 180 cm vai vairāk, neatceros precīzi.

Procesā man izdevās noķert kādu, manuprāt, pavisam ekselentu mirkli, taču tas ir ar visai zemu tehnisko kvalitāti un vispār tapis pilnīgi nejauši, jo ievēroju to tikai vēlāk, kad biju pārkopējis bildes uz datora atmiņu. Dalos tomēr sajūsmā, te tas ir.

Eh, bet tad jau bija klāt Ilmārs – un sākās mūsu dienas ceļojums. Pa ceļam gadījās daudz visādu interesantu, humorpilnu situāciju, taču pārstāstīt visu jau nekad nav iespējams, tam būtu vajadzīga vēl viena dzīve. Tāpēc detaļās neiedziļināšos, bet ķeršos pie nākamā atslēgposma.

Pirmajā objektā tūdaļ ievācāmies ar visu līdzpaņemto izklaides aprīkojumu un trakajām idejām. Vispirms tika filmēts reklāmklipiņš tuvākajām “airsoft” sacensībām, ar to pārsvarā darbojās Ilmārs, es vien kādā pēkšņas iegribas brīdī iejaucos, lai varētu tapt šis kadrs. Pats esmu šoreiz objektīva “pareizajā pusē”, tas ir, iekš bildītes redzams, hehe – bet podziņu spieda Ilmārs.

Pārējo laiku es veltīju, lai uzsāktu šašlika pagatavošanu, iekurtu ūdenspīpi un kārtīgi izlamātos par to, ka esmu piemirsis mājās foliju. Pēdējais elements ir vitāli nepieciešams brīžos, kad runa ir par ūdenspīpēm. – uz tā balstās ogle, kurai no tabakas jābūt pietiekamā atstatumā, lai tabaka nepiedegtu un dūms nekļūtu ass un bezgaršīgs. Tā nu man, lai nezaudētu šiša-hāna titulu, nācās domāt par alternatīvām metodēm. Kā Jūs to risinātu, ja atrastos graustā, kurā nav nekā, izņemot saberztus ķieģeļus, armatūras paliekas un stikla lauskas?

Kas man cits atlika… Klejoju pa stāviem minūtes 20, līdz izdevās atrast kāda priekšgājēja nomestu tukšu enerģijas dzēriena bundžu. Ar sarūsējušu naglu durstīju to tik ilgi, kamēr ieguvu kaut ko vismaz attāli līdzīgu nepieciešamajai detaļai.

Negribu gan apgalvot, ka tas bija labi darīts. Ar šādu “detaļu” nekādu sevišķo hermētismu vis nepanāksi, ogli aizkurināt izrādījās visai grūti. Piedevām, uz bundžas sieniņām acīmredzot saglabājusies dzēriena kārtiņa karstot deva ne pārāk lādzīgu piegaršu, vai varbūt tā nāca no etiķetei izmantotās krāsas. Katrā ziņā, pīpēt varēja, taču atkārtot vairs negribējās. Pazīmējos vēl ar savu jauno ieguvumu (šī ir jau sestā, kas man piederējusi) kameras priekšā, un metām mieru, lai ķertos pie ēšanas.

Paēduši ātri nokopām izmantoto teritoriju un devāmies uz nākamo objektu, pa ceļam satiekot arī GarJāni – Latvijas Kabrioletu kluba prezidentu, kurš mums pievienojās, lai uz graustu fona sabildētu savu jauno braucamrīku, sauktu par Vētrasputnu.

Mašīna kā konfekte, vai ne? Bet neticēsiet – tā ir vairāku mēnešu smagā darbā uzķīlēta no šī te vraka, kas redzams nākamajā bildē. Mazliet vairāk par procesu, ja ir vēlme, varat uzzināt paša GarJāņa galerijā.

Objektā, kuru izmantojām Vētrasputna fonam, ir tapusi arī iepriekšējā ieraksta fotogrāfija, kuru ērtības labad pārpublicēju arī šeit; autors ir jau minētais GarJānis.

Tiku tikām vēl pa graustiem izklejojušies, devāmies uz kādu namu Maskavas forštatē, kur jautrā kompānijā turpinājām ēst šašliku, šoreiz to grilējot uz balkona. Pa ceļam iepirku divas līdz šim nepagaršotas sulas – kokosriekstu-ananāsu (kas man likās teju nebaudāma) un kaktusu-ābolu-laimu (kas izrādījās tīri dzerama), – ko uzdzert pusjēlajai gaļai. Spriedām, ka pēc tās apēšanas droši vien visi gulēsim vienā slimnīcas palātā un after-party vietā būs nepieciešams attārp-party, hehe. Un ar to lai stāsts beidzot noslēdzas, labi? Gaidiet nākamos!