Cilvēkiem patīk visu sajaukt vienotā putrā. Ja kāds iestājas par kristīgām vērtībām, viņu tūdaļ nolamā par tumsoņu, kas aizstāv reliģiskus māņus. Ja pret noteiktu politisku pārkāpumu protestējošais pamanās pats būt kādā partijā – protesta būtība tūdaļ tiek aizmirsta un “vainīgais” dabū ādā par savu piederību. Arī zaļajā sektorā valda gana bieza putra… Lai tik pamēģina kāds protestētājs, kam nepatīk kažokādu izmantošana modes industrijā, kaut paostīt kotleti! Un tādā garā.

Bet re – es tieši tāds esmu. Nereti esmu uz ielas redzams staigājam ādas jakā, labprāt lietoju gaļu pārtikā un tomēr vienlaikus, nebūt nesaskatot šajā visā jelkādas pretrunas, protestēju pret kažokādu biznesa kultu. Manuprāt, tā patiešām ir būtiska atšķirība – vai cilvēciņš attaisno savu gaļēdāja iedabu, uzkozdams pa kādam gaļas pelmenim, vai arī vienkārši dzenas pēc mistiskas ciltsbrāļu atzinības, uzvelkot mugurā desmitiem speciāli sagatavotu līķīšu ādas…

No pārtikas ir atkarīga cilvēka izdzīvošana. Ir noteikti apstākļi, kad arī dzīvnieku kažokādas tāpat nodrošina cilvēka bioloģisko izdzīvošanu – taču to nekādi nevar teikt gadījumā ar vienā vai otrā veidā naudīgajām sievietēm un nereti arī vīriešiem, kuri izvēlas iegādāties dabisku ādu kažokus, lai sekotu noteiktām modes tendencēm. Simtiem tūkstošu dzīvnieku zaudē dzīvības, nebūt ar to neglābjot citas…  Tā ir, acīmredzot, tāda kā slimīga pašprezentācijas tieksmes galējība – parādīt sevi kā bara agresīvu vadoni, tikai atšķirībā no dzīvniekiem nevis pašam saplosot vājākos dzīvniekus, bet “civilizēti” atļaujot to izdarīt profesionāļiem un iegūstot attiecīgo statusu par naudu. Nav jau tālu jāmeklē, tepat tuvajos kaimiņos ir ne viens vien cilvēks, kam tāda dīžāšanās ir pa prātam – kaut vai lai atceramies neseno preses jandāliņu ap miljonāra Kargina superdārgo kažoku. Nu, vai Raimonda Paula dāvanu sievai – karakulādas kažoku (kas, kā zināms, šo pseidoplēsoņu pasaulē kotējas  īpaši augstu, jo par izejmateriālu tiek izmantotas vēl nedzimušu embriju ādiņas). Vēl atceros nesen lasījis, ka “admirālim” Jānim Dāvim esot mājās pat speciāla ar klimata kontroli aprīkota telpa kažoku glabāšanai. Un tādā garā…

Tā liekas esam bezjēdzīga slepkavošana. Neba nu modes dāma cietīsies, veselu nedēļu vienā un tai pašā kažokā staigājot – vajadzēs jau vairākus, ko mainīt, izejot sabiedrībā. Cik dzīvnieku tiek speciāli vien tāpēc izaudzēts un nogalēts, lai sagādātu vienam cilvēkam šādu prieciņu? Tādi man tie uzskati gadījušies – pavisam nemoderni.

“Raimonda Paula dziesmas viena rāvienā izkonkurēja trokšņus un ritmus. Liekas, ka viņa dziesmu popularitāte izskaidrojama tieši ar to, ka kompozīcijas ir neparasti melodiskas un atbilst pilnīgi citiem estētikas kritērijiem, kādus izvirza hipiji. Praktiski vairums klausītāju vienkārši nejūt vajadzību pēc ritmiskiem trokšņiem, kas varbūt saprotami (?) atsevišķiem mūzikas gardēžiem.” – tā topošais psihiatrs I. Eglītis reiz rakstīja par hipiju mūziku. Interesanti, ko viņš būtu teicis, ja viņam jau toreiz būtu bijusi iespēja dzirdēt Viljama Gisela daiļradi?

Viljams Gisels ir beļģu datordizaineris un breakcore mākslinieks, vairāk pazīstams ar savu skatuves vārdu Droon. Breakcore mūziku izskaidrot ir grūti, tā ir jādzird – un paskaidrot, kā tāda var patikt, ir vēl grūtāk, taču fanu tomēr netrūkst. Droon zināmākā kompozīcija, kas klejo internetā, ir pēc “Dienvidparka” motīva veidotā “Cripplefight”, taču dažuviet pieejamas arī citas. Līdz pat 2006. gadam, tomēr kļūdams arvien populārāks, Gisels arvien vēl nebija izdevis nevienu oficiālu ierakstu, viņa kompozīcijas bija pieejamas tikai mp3 formā; minētajā gadā tika izdotas 2 “dziesmas” – Hold The West In Hand un Barndance.

Interesanta īpatnība, kas uz skatuves tūdaļ atšķir Droon no daudziem citiem viņa kolēģiem – viņš nestāv pie datora, bet lēkšo pa skatuvi un spēlē no sava pašizgudrota “keytar”, kas ir datora klaviatūra, uzmontēta uz V-stila ģitāras formā veidota paneļa. Pats Droon apgalvo, ka tas esot “krietnāks rokenrols” nekā nekustīga skatīšanās datora monitorā.