Ak, šoreiz tikai tās ievada kadrs. Tālāk grēka ceļos es viņām nesekoju, vīriešiem ar fotoaparātu tur gaitas liegtas, hehe. Vispār jau tāpat jutos pirmos elles lokus izgājis – redz, pāris stundiņas esošajā karstumā bildēt zem tiešas saules nav vis nekāds joks. Likās, ka esmu pa tam zaudējis kādus desmit kilog… nē, litrus ķermeņa apjoma.
Droši vien tas nebūs nekāds pārsteigums, ja teikšu, ka Greisas Slikas dziesma “White Rabbit” ir manai sirdij viena no vistuvākajām kompozīcijām? Tātad, saku – tā ir. Un Jūs turpināt strādāt, it kā nekas nebūtu bijis.
Minētā meitene – Grace Slick (pilnā vārdā Greisa Barneta Vinga) šo dziesmu rakstīja savai grupai “The Great Society”, taču izpildīt to paguva tikai pāris reizes bez sevišķas nozīmes, un grupa jau tuvākajos mēnešos izjuka. Greisa tomēr neiemeta plinti krūmos, bet nodibināja citu grupu, kura tieši ar šo dziesmu (bet pēc tam, bez šaubām, arī ar citām) kļuva ļoti slavena un nozīmīga uz tā laika psihodēliskā roka skatuves un izcēlās arī leģendārā Vudstokas festivāla laikā. Protams, es runāju par “Jefferson Airplane”.
Rakājoties senos rakstu krājumos, atradu paša viņgad pierakstītās pārdomas par to, kā varētu nedaudz uzlabot gājēju drošību tramvaja sliežu tuvumā. Kā rādās, gājis toreiz biju gar Brīvības pieminekli un klausījies putnu skaņās. Nu, tajās, kas nāk no putnu atbaidīšanas ierīces pie Mildas zvaigznēm. Ieraudzīju tālumā braucošo tramvaju un iedomājos – kā būtu, ja tramvaji (to vadītāji), kad kāds nesas pāri ielai tam neparedzētā vietā, nevis zvanītos kā dulli, bet gan laistu no skaļruņiem troksni, kas ataino cilvēka notriekšanu, ķermeņu vilkšanu pa sliedēm, lūztošus kaulus un plīstošus iekšējos orgānus, upuru izmisuma un sāpju kliedzienus?
