Atcerējos labu dialogu, kas telefoniski nesen norisinājās starp mani un kādu vīru, kas tautā pazīstams ar iesauku Ābols (savējie sapratīs). Zvana biedrs, aicina iedzert pa alum. No pieredzes saku, bez četriem-pieciem tur cauri netikt, un es…
Ābols: – Esi Vecrīgā? Varētu iedzert vienu alu!
Džerijs: – Nē, es nepiedalos.
Ābols: – Un es balsošu par Nacionālo apvienību.
Džerijs: – …ē?
Ābols: – Nu re, kā mēs viens otru apbēdinām! (smejas)
Labi rūkts, Ābol.
Pavisam nesen Latviju sasniedza tāds jaunu cilvēku izklaides veids kā PLANKINGS – gulēšana ar seju uz leju, gar sāniem izstieptām rokām, uz dažādiem priekšmetiem, vietām un vispār visa, kas vien ienāk prātā. Diemžēl tas ne vienmēr bija droši – un, kad kāds 20 gadus vecs Austrālijas iedzīvotājs gāja bojā, mēģinot “plankot” uz balkona malas, kustības izgudrotāji paziņoja – pietiek! Aizmirstam par šo, meklējam citu veidu. Un veids patiešām tika atrasts.
Burtiski tikko, pirms pāris nedēļām austrāļu jaunatne ir radījusi jaunu veidu, kā satraukt pensionārus un likt šīs zemes nopietnajiem griezt pirkstu pie deniņiem – PŪCINGS jeb PŪČOŠANA. Ideja līdzīga kā plankingam, taču tajā ir vieglāk ievērot drošības tehniku, noturēt līdzsvaru u.c. Zemāk doti daži piemēri, pagaidām gan tikai ārzemju izpildījumā – taču, ja Jums top kaut kas pašu radīts šai virzienā, atsūtiet uz puucings@gmail.com, ielikšu nule saveidotajā lapā http://puucings.wordpress.com (un tradicionāli arī tviterkonts @PucMaja) – varbūt kopā sanāk kaut kas foršs, ko nav kauns arī citiem parādīt, hehe.
Uzdevumi blondīnēm – tā bija nosaukta kāda jociņu sērija, kurā tika piedāvāti infantila rakstura “uzdevumi” ar acīmredzamām atbildēm. Piemēram, atrodi lieko rindā, kurā attēloti trīs ziloņi un skrūvgriezis. Šodien man attiecīgo uzdevumu kāds atgādināja, un es atcerējos arī, ko teica mans tēvs, kad viņam savulaik to rādīju – viņaprāt, liekais esot zilonis. Jo raugi – skrūvgriezis jau vienmēr saimniecībā noderot, bet ziloņi bildē esot trīs – un to jau visi zinot, ka tur, kur divi ir, trešais lieks. Tāda nu mums tā ģimenīte.
Šodien kāds medijs vēstīja, ka par daudziem miljoniem pārdota komponistam Endrjū Loidam Vēberam piederošā vīnu kolekcija. Ziņai pievienotā fotogrāfija manī radīja zināmas atmiņas par kaut ko jau redzētu. Varbūt zinātne varētu pierādīt, ka tiešām nauda vieno cilvēkus vairāk, nekā mēs to varētu iedomāties?
fotogrāfijās: komponists Andrew Lloyd Webber* un pieticīgais ventspilnieks Aivars Lembergs**
* (c) UK Press/Press Association Images/Scanpix
** (c) Mango.lv
P.S. Protams, es tikai jokoju – diemžēl pieredze rāda, ka pastāv daļa interneta komentētāju, kuriem tas ir atsevišķi jāpaskaidro.
Re, ko atradu senos arhīvos. Pareizā attieksme, vai ne? Protams, man nav ne mazākās nojausmas, ko šis vārds nozīmē oriģinālvalodā, hehe.
* bildīte tapusi 2006. gada vasarā Nitrā (pilsēta Slovākijas dienvidos; runā, ka esot valstī piektā pēc lieluma).
Nenosakāma iemesla dēļ vakar atcerējos kādu tā ap 2002. gadu rakstītu ironijas gabalņu, kas tika publicēts portālā DELFI. Kādus gadus vēlāk tā redaktors, kad nejauši iepazināmies klātienē, to pat atcerējās tādu pašu apsvērumu dēļ, kādus Jums tūdaļ vēstīšu. Vispirms tikai lai tiek pats publicētais fragmentiņš. Rakstīju toreiz ar pseidonīmu JerryMouse; domājams, visiem taču skaidrs, kāpēc tāda izvēle.
Vēstule redakcijai
Vera, 19 gadi, studente:
“Vakar mums bija fakultātes ballīte, sapazinos tur ar smuku džeku. Viņu sauc Jānis, un viņš ir 3 gadus par mani vecāks. Sākumā mēs daudz dejojām, pēc tam aizgājām uz tuvējo bāru iedzert pa kokteilim. Tur nebija vietas, tāpēc man bija jāsēž viņam klēpī. Vienā brīdī es ar roku caur biksēm sāku masēt viņa locekli, bet viņš uzreiz visu pārprata un sāka man uzmākties. Nesaprotu, vai tiešām džeki domā tikai par TO? Lūdzu, palīdziet man ar kādu padomu, es esmu izmisusi un vīlusies džekos!”
Bet pārdomas par šo ir sekojošās – kas noticis ar cilvēku spējām uztvert ironiju? Palasiet komentārus pie DELFI publikācijas – komentāros liela daļa to ir uztvērusi tiešā veidā. Kā bērni ar konkrētu domāšanu. Jau toreiz es par to brīnījos, taču ar smaidu sejā; tagad, 2010. gadā, man tas liekas esam pieņēmis visai traģiskus apmērus. Nē, te nav runa konkrēti par kādu portālu komentētājiem – neesmu tik naivs, lai gaidītu, ka interneta komentāros masveidā publicēsies inteliģence. Runa ir par sabiedrību kopumā. Garīga slimība, kura progresē? Sastapties ar to nākas arvien biežāk un biežāk.