Iz tukšās taras grēdām laukā rāvies
Ar desmit, padsmit pūķiem zaļiem kāvies
Nu sēdu vientuļš, satriekts pats
Kam brīvība kā šī man vajadzīga būtu
Tev, liktens, ardievas nu savas sūtu
Slinks ritēt manas dzīves spara rats
Kā tauriņš draisks es iepriekš naktī rimis
Nu otrreiz esmu tumšā kāpurādā dzimis
Vien Dieviņš kaut kur stūrī smej
Kazi, laiks būs mans patiesi klātu nācis
Sirdij smagums uzgūlis kā milzu lācis
Jel, draugs, man indes kausu lej.