Pirms kāda laiciņa “UrbanTrip” aktivitāšu ietvaros piedāvāju progresīvās tējnīcas “X-Чай Рига” īpašniekam Jurijam noturēt tējas ceremoniju uz slavenās Ķemeru “Līvas” (kas ir pagalam apdrupusi un nošņurkusi padomju laika sanatorija) jumta, kamēr tā vēl nav pavisam iznīkusi. Sacīts – darīts! Jau nākamajā rītā bijām tur augšā.

Ar garu aprakstu negribu te aizrauties, piebildīšu vien, kas bija mūsu šoreiz baudītās tējas – ceru, ka tulkoju man teikto kaut puslīdz atbilstoši patiesībai: tumšā ūluna tēja “Shui Hsien” kombinācijā ar Guangdongas ūluna tēju “Huang Dan Cong”, visam piejaucot šķipsniņu vietējās, Latvijas ugunspuķes tējiņas.

Bet tālāk lai runā pasākuma reportāžas fotogrāfijas!

Baltajam trusim gluži piedienīgs vaļasprieks liekas esam tējas patērēšana jebkuros daudzumos, vai ne? Nenoliegšu, tā upuris es patiešām esmu. Nevarētu gan apgalvot, ka esmu dēļ tā kļuvis par dižu tējas šķirņu pazinēju un kvalitātes ekspertu, nepavisam nē. Taču esmu vidusmēra latvietis, tāpēc viedoklis man tik un tā ir, hehe. Raudzīt plašāk…

Skaidrības labad tūdaļ precizēju – pavisam nejaušais mazohisms…

Nē, nepamēģinājušais patiesi nesapratīs to sajūtu un jūtu gammu, kas var pārņemt cilvēku, kurš (ap trijiem naktī virtuves virzienā taustīdamies – naksnīga tēja ir tieši manā garā, kā citādi lai izturētu mācības un/vai garās “Ikariam” kaujas) mēģinājumā apvienot roku aizņemtību un apaļa durvju roktura pagriešanu iespiež starp kailiem ceļgaliem aukstu porcelāna krūzīti…