Nē, šis nebūs par politiku – vienkārši atradu savus agrīno tīņa gadu pierakstus, kur esmu prātojis par Dieva demokrātisko iedabu. Nosauksim to, teiksim, par filozofiju.
Tobrīd rakstīju par nepieciešamību dibināt Racionāldemokrātu filozofijas skolu, kurā kā viens no elementiem būtu Dieva dabas analīze. Es to iedomājos kā Dieva pielīdzināšanu datora procesoram, kurš lūgšanas no ļautiņiem saņem pa speciālām datu līnijām, tikai Dieva gadījumā to ir neskaitāmi daudz. Atkarībā no paša lūdzēja garīgās formas šīm lūgšanām tiek piešķirts tādas vai citādas prioritātes statuss. It kā varētu domāt, ka šādā sistēmā it visām lūgšanām būtu jātiek agrāk vai vēlāk izpildītām, bet nē. Tā kā lūgšanu ir miljoniem ik sekundi, tajās parādās arī daudz pretrunīgu, savstarpēji izslēdzošu lūgšanu – tās tad arī tiek “neuzklausītas”…
Vēl daudz citu pārdomu man tobrīd bijis pierakstīts, taču nevar jau tā uzreiz visiem stāstīt. Nodomās vēl, ka Džerijs jau bērnībā ir bijis traks un tātad šobrīd pavisam neārstējams, hehe.
Demokrātija- sabiedrības spēja radīt labklājību sabiedrībā. Šai spējai jābūt veicināmai ar drošību, medicīnu, izglītību, sociālo atbalstu… un nedrīgst būt apgrūtinātai ar korupciju, slīmību, naidu, postu, karu…
P.S.: Bet Dievs manuprāt ir enerģija un kam tas vairāk, tas tuvāk Dievam un protams enerģija, ka elektrība var sildīt un sodīt. Cilvēku var notriekt zibens un nosist vai apveltīt ar īpašam spējam, lai līdzēt ticīgiem, jo tācībā ir vara un kurš stiprāk tic, tas ir pārāks par neticīgu un tuvāks dievam,jo dievs ir saules, ūdens, vēja enerģija mums apkārt un visu ticīgu uzdevums iemācīt neticīgus dieva doto enerģiju izmantotu par labu, nevis par sliktu.
Demokrātija ir nevis sabiedrības spēja, bet iespēja. To, vai sabiedrība šo iespēju izmanto, nenosaka demokrātijas esamība kā tāda, bet gan pašas sabiedrības briedums. Ja tur būtu automātiski liekama vienādības zīme, mēs jau sen visi dzīvotu, ūsas virpinādami, bet kaut kā nemana.