Par krogus papām, kas sīvo tā piedzeras, ka utis galvā plīst…
Vēl viens no tiem retajiem gadījumiem, kad radusies vēlme svešu tekstu citēt, ne pašam ar jaunradi pūlēties. Rau, te uzgāju doktora T. Diteriha vēstījumu, kas esot publicēts bijis “Veselības kopšanas grāmatā” 1862. gadā. Pamatā gan sajūsminos par tā formu, ne saturu – tomēr arī tas ir gana interesants.Raudzīt plašāk…
Sen zināms, ka Latvijā pastāv divas atšķirīgas informācijas telpas – latviešu un krievu. Un ja tas ir novērojams pat oficiālajos medijos, tad ko tur vairs runāt par daudz personiskākiem izpausmes līdzekļiem, tādiem kā blogi… Raudzīt plašāk…
Protams, atvainojos visiem latviešu valodas kultūras adeptiem – zinu arī es vārdu pareizrakstību. Taču šoreiz kļūdu tomēr īsti vairs nesaredzu – jo liekas, nav jau mums to mediju, kas objektīvi atspoguļotu valsts un pasaules notikumus. Tikai par visu notiekošo un arī savu profesiju mēdīties vien prot, kāpēc tad nesaukt lietas īstajos vārdos, ko? Bez šaubām, eksistē tāda parādība kā analītiskā žurnālistika. Taču arī tai ir jābūt savā ziņā objektīvai. Vai pie mums tā ir? Atļaušos es ģīmi saverkšīt šaubu pilnā vieplī…
Latvijas laikrakstu redakcijas par analītisko žurnālistiku diemžēl lielākoties sauc mazkonstruktīvu ķengu rakstus ar subjektīviem secinājumiem (še domās atvainojos atsevišķiem žurnālistiem, kuru personīgā kultūra ir viņiem ļāvusi līdz tādam līmenim nenolaisties, tak viņu ir būtisks mazākums). Pēdējās pāris nedēļās tās liekas esam pārspējušas pašas sevi. Piemēram, tik tikko ir beigušās vēlēšanas, jaunā valdība nemaz pat nav sākusi oficiāli strādāt – bet lasītājs jau ir “informēts”, ka tajā ir tikai zagļi, korumpanti un vispār pēdējie nelieši, par kuriem vēlētāju vairākums ir nobalsojis tikai dēļ personīgā stulbuma. Interneta portālu anonīmo komentētāju vislabākajās tradīcijās “žurnālisti” ir iejutušies politiķu, politologu, vēsturnieku un sazin kādu vēl nozaru profesionāļu (vietumis pat, liekas, psihiatru) lomās un izteikuši tādas prognozes, no kurām vienkāršajam lasītājam mati stāvus ceļas gaisā un sirsniņā tā vien urdās vēlme izdzert kasti šņabja, aizdedzināt māju un ar viltotu pasi pieteikties kādā ārzemju leģionā.
Runā, ka labus darbus rada labas domas. Kādus darbus un attieksmi pret dzīvi rada mūsu žurnālistu izveidotā sabiedriskā doma?
Vai Tu proti latviešu valodu? Dažs lepojas trejas-četras valodas zinām, bet biežāk tas ir tā virspusēji, patiesībā visā tās pilnībā pat savu neesam izmācījušies. Tak tajā ir tik daudz dažādu vārdu, cits par citu interesantāku. Atceros, bija lauku pusē tāds gadījums, kad aizgājām ar tēvu līdz vietējam rajona klubam – sak, paskatīsies, kas tad pie mums tāds aktuāls. Un re, pie durvīm plakātiņš – “Šodien klubā grezeļu vakars”. Katram tātad nākt ar savu grezeli. Rīdzinieks, kurš šo vārdu biežāk pavisam citā nozīmē lietojis, protams, metas gar zemi un smej raudādams.
Paskaidrojot – “grezele” ir sinonīms vārdam “grozs” (groziņš).
