…ar tādiem vārdiem laikam gan visprecīzāk var raksturot Rīgas pilsētas kārtējā izpilddirektora (šoreiz pat tikai tā vietas izpildītāja) kārtējo lēmumu kārtējo reizi aizliegt itin visus 16. marta pasākumus, lai izvairītos no tā viena konkrētā – Jūs jau zināt, kura un kāpēc.

Manuprāt, šis aizliegums nedarbojas ne mazākajā mērā. Pirmkārt – tie, kas plāno radīt kādas nekārtības, to neņems vērā un pulcēsies tik un tā. Bet papildus aizvainojumu pret pilsētas vadību nu uzkrās arī miermīlīgie. Mums jau tā šī plaisa starp tautu un varu ir milzīga, kam to vēl vairot?

Ja tā pati vara vēlētos lietu risināt pēc būtības, manuprāt, derētu tieši visus pasākumus atļaut. Ja kāds organizē nekārtības – lūdzu, palielinām kaut 100 un 200 reizes sodus, bet lai tad pa mizu dabū tiešām vainīgais, nevis kā šobrīd “preventīvi” arī visi tie, kas tikai gribējuši realizēt savas Satversmē paredzētās tiesības uz pulcēšanos un uzskatu paušanu…

Atradu kolekcijā viņgada 16. martā tapušas telefonbildes, kurās redzama situācija rīta pusē pie Brīvības pieminekļa. Baidos pat domāt, kāda tā būs šogad, kad Rīgas pašvaldību vada jau pavisam cits mērs – tāds, kurš publiski medijos apliecinājis savu atbalstu 9. maija pasākumiem pie Uzvaras pieminekļa un vienlaikus jau manīts konsultējamies pie Drošības policijas ierēdņiem par iespējamo pamatojumu aizliegt 16. marta veco leģionāru gājienu… Starp citu, šai sakarā labs raksts bija manāms vakar žurnāla “Cita diena” blogā: Ušakova kalendārs.