Soļanka… Šīs zupas nosaukums vien ikreiz vieš manī bijīgas trīsas. Pirmā sastapšanās ar to pašam norisinājās bērnībā, jo manam vectēvam, kurš dzimis un audzis Ukrainā, ar zupām un to gatavošanu tāpat ir ļoti īpašas attiecības. Un še nu ir rezultāts – nu jau krietnu gadu skaitu uzskatu teju par savu pienākumu ikvienā ēdamvietā noteikti nogaršot šo virtuves brīnumu.
Tāpat labu laiciņu jau galvā šaudās uzmācīga doma – kāpēc gan nevirzīt iegūto pieredzi tālāk?
Taču aumež ir bijis grūti veikt pirmo soli – kas lai vairs atceras tos iespaidu desmitus un simtus, kas jau gūti minēto gadu laikā… Tomēr nu beidzot esmu nolēmis atmest tiem ar roku un par
atskaites punktu noteikt brīdi, kas saucas pavisam vienkārši, lai arī uz tā balstās dažas dzenbudisma mācības un citas vietumis tikpat prātīgas lietas: ŠEIT UN TAGAD. Tā kā mēģinājums par procesu ikreiz rakstīt plašāk ir beidzies bez redzama rezultāta, “versijā 2.0” nolēmu pielietot tvitera pakalpojumus. Te nu tas viss ir.
Bet Tev, mans turpmākais lasītāj, gan nāksies likt aiz auss kādu lietu – šī skala būs izteikti subjektīva, balstīsies tikai uz maniem personīgajiem un, domājams, attiecīgajā nozarē gana mazkompetentajiem spriedumiem. Ne es pavārs, ne cits virtuvei tuvs radījums, hehe.