Ceļojumā pārlasīju savai sirdij un prātam tuvāko kiberfantastikas gabalu – ukraiņa Sergeja Lukjanenko “Atspulgu labirintu”. Kādreiz tiku pasācis to tulkot, tomēr nobijos no apjoma – turklāt pašam taču tik un tā visvairāk tīk to lasīt krievu mēlē. Bet sevišķi tuvs tas tapis stāstā ietvertās filozofijas dēļ, kamdēļ pārlasīts jau vairākas reizes. Nav brīnums – autors pēc izglītības ir psihiatrs un profesionāli darbojas kā psihologs, rakstot vairāk hobijam. Vairākas viņa grāmatas ir manā “zelta plauktiņā”. Lūk, pāris citātu no minētā darba manā tulkojumā:

“Psiholoģija, saskaņā ar vispārpieņemto, ir ārkārtīgi vienkārša zinātne. Cilvēki, kas nespēj patstāvīgi iedzīt sienā naglu vai sarīmēt pāris rindiņas, ne mirkli nešaubās par savu spēju saprast – un tiesāt citus.”

“Mēs esam virtuālo pasauli pārvērtuši par reālās dzīves parodiju. Bet parodijas nemēdz būt labākas par oriģināliem. Tām ir cits uzdevums – izsmiet, parādīt pirmavota neveiklību un bezjēdzību. Bet mēs nespējam izmainīt pasauli. Un tāpēc šai parodijai ir atņemta jēga. Tā nav rāviens uz priekšu, bet tikai solis sāņus.”

► Darbu kopumā var izlasīt, piemēram, te: Лабиринт отражений

Kā tai latvju dziesmā teikts – suns sunim suņa draugs. Un ne tikai, hehe. Esot Lietuvā, Karloss nekādi nebija atraujams no šīs gaiši mālētās lietuviešu suņmeitenes – izņemot pa kādam brīdim, kad vajadzēja uzmanīties, lai neuzklūp kāds neuzvedīgs brūnmilzis no tās pašas kārtas, kas tā vien tīkoja pārkost mūsu romeo uz pusēm.

Varētu pat pasmieties, cik precīzi dzīvnieki neviļus atspoguļo cilvēku pasauli (nu jā, lopiņi jau vien esam). Lai varētu uzturēties savas sirdsdāmas tuvumā, Karloss pat padzina kādu reizes sešas vecāku bruneti – suņu dāmu, kas par jauno, sprigano suni izrādīja nepārprotamu interesi. Bet Karloss bija nelokāms savā izvēlē, lai arī nekas īpašs viņam no tās netika. Tā jau arī mēs – neņemam to, kas ir, skrienam pēc tā, ko nevar dabūt. Un tādā garā.

P.S. Lietuvā bijām kādā starptautiska līmeņa korporatīvajā pasākumā, par kuru noteikti vēl uzrakstīšu – daudz piedzīvots un pārdzīvots. Bet vispirms jātiek galā ar vizuālo materiālu.

Viņgad tīri nejauši sanāca iepazīties ar kāda lietuviešu vīra mūziku – pēc oficiāliem dokumentiem viņš saucas Jokubas Dargis, bet ļautiņiem ārpus birokrātijas vairāk pazīstams kā Eleven Tigers.

Ja būtu nepieciešams to raksturot, varētu teikt, tas ir tāds melanholisks dubstep, tomēr jebkura iepriekš pausta definīcija šeit var tikai aizbiedēt klausītāju. Iesaku vienkārši paklausīties, gan novērtēsiet bez manas palīdzības. Lūk, viņa otrais albums – dzīvās uzstāšanās veidā. Ceļojums Jūsu pašu apziņas dzīlēs.