Kā tai latvju dziesmā teikts – suns sunim suņa draugs. Un ne tikai, hehe. Esot Lietuvā, Karloss nekādi nebija atraujams no šīs gaiši mālētās lietuviešu suņmeitenes – izņemot pa kādam brīdim, kad vajadzēja uzmanīties, lai neuzklūp kāds neuzvedīgs brūnmilzis no tās pašas kārtas, kas tā vien tīkoja pārkost mūsu romeo uz pusēm.
Varētu pat pasmieties, cik precīzi dzīvnieki neviļus atspoguļo cilvēku pasauli (nu jā, lopiņi jau vien esam). Lai varētu uzturēties savas sirdsdāmas tuvumā, Karloss pat padzina kādu reizes sešas vecāku bruneti – suņu dāmu, kas par jauno, sprigano suni izrādīja nepārprotamu interesi. Bet Karloss bija nelokāms savā izvēlē, lai arī nekas īpašs viņam no tās netika. Tā jau arī mēs – neņemam to, kas ir, skrienam pēc tā, ko nevar dabūt. Un tādā garā.
P.S. Lietuvā bijām kādā starptautiska līmeņa korporatīvajā pasākumā, par kuru noteikti vēl uzrakstīšu – daudz piedzīvots un pārdzīvots. Bet vispirms jātiek galā ar vizuālo materiālu.