Gobziņam uzstājoties “Radio 101”, kāds klausītājs (kura personību neatklāšu, hehe) sagādāja viņam pārsteigumu, iesūtot atskaņošanai ēterā divas senas Roberta kompozīcijas – un man jāteic, lieliski lieliskas. Nespēju atturēties, nepublicējis tās arī šeit.

Ievietotāja teksts: “Roberta Gobziņa uzstāšanās kādā no 80-to gadu beigu diskotēkām, iespējams, festivālā “Roks par neatkarību” 1989. gadā, jo magnētiskā lenta, no kuras šis ieraksts ir iegūts, glabājas pie manis kopš minētā gada. Iespējams, pats Roberts Gobziņš neatceras šādu uzstāšanos.”

“Disko Deutschland”

“Rīgas mūzikas instrumentu fabrika”

Eh, paldies lieliskajam cilvēkam, kurš šo ierakstu arhīvos atracis un publicējis. Vēsturiskais Rīgas Rokkluba koncerts 1987. gadā, kuru Latvijas Televīzija atļāvās nofilmēt un pat daļēji parādīt ēterā – gan ar redzamu mērķi atklāt skatītājam, cik slikta parādība ir sabiedriskais protests mūzikā, kuru klausās nenobriedusi sociālistiskā jaunatne… Kaut kā tā. Taču man šis koncerts patīk, neskatoties uz to, ko par attiecīgo mūziku teic Pēteris Laķis, Rišards Labanovskis vai pat Raimonds Pauls, heh.

Kādreiz jau drusciņ rakstīju, ko par “māžošanos pakaļ ārzemniekiem” domāja latvju psihiatrs Eglītis. Izklausījās visai līdzīgi, vai ne?

No komentētājiem gan var piekrist rakstniecei Marinai Kosteņeckai – viņa ir vienīgā, kas raidījumā runā par mūzikas kvalitāti kā tādu (kura, protams, šādu pašu sabiedrības viedokļu dēļ vēl nevarēja būt pietiekama), nevis savu personīgo attieksmi pret protestu kā pārādību. Bet noskatieties paši, ko nu es te daudz spriedelēšu. Lūk, solītais videomateriāls:

Raudzīt plašāk…

Ar tādu paziņojumu vakar nākuši klajā Pēterburgas komunisti – viņuprāt, grāvēja “Avatar” pamatā ir zagtas idejas no krievu zinātiskās fantastikas klasiķu, brāļu Strugacku darbiem. Protams, vēsturē šis ne tuvu nav pirmais gadījums, kad pēc veiksmīgām aktivitātēm “ārpusē” komunistiski noskaņotie ļaudis pēkšņi sāk pārliecināt sabiedrību, ka pie viņiem “tas ir bijis jau agrāk” – tomēr gluži bez pamata šoreiz apsūdzība nav celta. Brāļiem Strugackiem krājumā patiešām ir stāsts par planētu Pandoru, kuras “tehniskais” apraksts un notikumu attīstības stāsts ir lielā mērā līdzīgs Kamerona pasniegtajam. Pats precedents no tiesas būtu diskusijas vērts, diemžēl apsūdzības cēlāji ir to izdarījuši ar radikālam grupējumam raksturīgu histēriju, kura draud izraisīt kārtējo strīdu vilni par formu, nevis saturu… Lūk, kāds citāts manā tulkojumā.

“…šīs planētas atklāšanu slacī padomju kosmonautu asinis, taču Kamerons par to, protams, noklusē. Strugacku darbā komunāri apguva nepakļāvīgo Pandoru par labu cilvēcei, kas realizēja K. Marksa un F. Engelsa idejas. Kamerons, nozogot no padomju fantastikas annālēm desmitiem Pandoras iedzīvotāju tēlu, pašu planētas atmosfēru, visbeidzot, tās koordinātes Visumā, sūta kosmosā brašo desantnieku – Irākas, Dienvidslāvijas, Afganistānas, Haiti un Somālijas slepkavu un varmāku. Pats pilnībā būdams bez fantāzijas, Kamerons iztukšojis Strugacku romānus, Jefremova, Buličeva, Sņegova grāmatas un naivi cerējis, ka zādzību neviens nepamanīs. Jūs kļūdījāties, mister! Pēterburgas komunisti apvaino Jūs un Jūsu saimniekus padomju fantastikas izzagšanā, gēnu modifikācijas un necilvēcīgu, amorālu eksperimentu slavināšanā…”

Paziņojuma turpinājumā komunisti pieprasa atlaist veselu rindu atbildīgo darbinieku, kas pieļāvuši šīs filmas parādīšanos Krievijas kinoteātros, boikotēt visas Kamerona filmas un vispār ieviest stingru kinopasaules cenzūru. Ar pilnu paziņojuma tekstu krievu valodā iespējams iepazīties šeit: “Заявление Центрального Комитета Коммунистов Петербурга и Ленобласти”.

Šodien ievēroju pasaules plašajā tīmeklī klejojam 2009. gada versiju Ievas Akurāteres dziesmai “Manai tautai”, kas savulaik bija latviešu Atmodas himna. Neko sliktu nedomādams par projekta autoriem (iz kuriem daļa ir arī manis paša paziņu lokā) – piemēram, idejas galveno autoru, ORB.lv redaktoru Mārtiņu Otto, producentu Tomu Grēviņu un citām vietējām slavenībām, – un saņemdams šeit patiesi kvalitatīvu darbu, tomēr nespēju to pieņemt, tā man godīgi jāatzīst. Rodas teju alerģiska pretreakcija.

Dziesmas jaunais sniegums ir lielisks. Un tomēr ir sajūta, ka tam pazudis īsti emocionālais fons, kas piemita šai dziesmai – Tā Laika Tās Sajūtas. Droši vien emocionālā piesaiste jaunajai dziesmai paliks ar patreizējo laiku, kad tauta tiek aicināta vēlreiz atmosties, un to dziedās tie, kas 1988. gadā vēl nemācēja runāt vai pat nebija dzimuši. Noslīpētas emocijas noslīpētā dziesmā noslīpētam laikam, kad noslīpēti PR speciālisti aicina noslīpētu tautiņu uz noslīpētu atmodu…

Lūk, “jaunā” dziesma, lūk, arī “vecā”. Domājiet paši.