Nenosakāma iemesla dēļ vakar atcerējos kādu tā ap 2002. gadu rakstītu ironijas gabalņu, kas tika publicēts portālā DELFI. Kādus gadus vēlāk tā redaktors, kad nejauši iepazināmies klātienē, to pat atcerējās tādu pašu apsvērumu dēļ, kādus Jums tūdaļ vēstīšu. Vispirms tikai lai tiek pats publicētais fragmentiņš. Rakstīju toreiz ar pseidonīmu JerryMouse; domājams, visiem taču skaidrs, kāpēc tāda izvēle.

Vēstule redakcijai

Vera, 19 gadi, studente:

“Vakar mums bija fakultātes ballīte, sapazinos tur ar smuku džeku. Viņu sauc Jānis, un viņš ir 3 gadus par mani vecāks. Sākumā mēs daudz dejojām, pēc tam aizgājām uz tuvējo bāru iedzert pa kokteilim. Tur nebija vietas, tāpēc man bija jāsēž viņam klēpī. Vienā brīdī es ar roku caur biksēm sāku masēt viņa locekli, bet viņš uzreiz visu pārprata un sāka man uzmākties. Nesaprotu, vai tiešām džeki domā tikai par TO? Lūdzu, palīdziet man ar kādu padomu, es esmu izmisusi un vīlusies džekos!”

Bet pārdomas par šo ir sekojošās – kas noticis ar cilvēku spējām uztvert ironiju? Palasiet komentārus pie DELFI publikācijas – komentāros liela daļa to ir uztvērusi tiešā veidā. Kā bērni ar konkrētu domāšanu. Jau toreiz es par to brīnījos, taču ar smaidu sejā; tagad, 2010. gadā, man tas liekas esam pieņēmis visai traģiskus apmērus. Nē, te nav runa konkrēti par kādu portālu komentētājiem – neesmu tik naivs, lai gaidītu, ka interneta komentāros masveidā publicēsies inteliģence. Runa ir par sabiedrību kopumā. Garīga slimība, kura progresē? Sastapties ar to nākas arvien biežāk un biežāk.

Klejojot pa svešvalstu resursiem, izlasīju kādu domu, par kuru sākumā pasmīkņāju, bet pēc tam nāca aizdomāšanās… Autors runāja konkrēti par LiveJournal un pauda viedokli, ka dzīvojam unikālā laikmetā, kurā visi blogotāji pagaidām ir vēl dzīvi, bet tā nebūs vienmēr un tad nāksies attiecīgo resursu pārsaukt par DeadJournal.

Zināt, man ir gadījies piedzīvot kaut vai oranžajā to jocīgo sajūtu, kad kāds paziņu lokā pa retam (3x tfu!) aiziet bojā, bet paliek “dzīvs” viņa profils, pavisam neseni ieraksti dienasgrāmatā, fotogrāfijas u.c. Kamēr radi un draugi, ja vispār to kāds iedomājas izdarīt, pārliecina administrāciju, ka cilvēka patiešām vairs nav, tas kā spoks turpina saņemt vēstules, dažādus vērtējumus, rakstu un foto komentārus u.c. Tikai biedējoši klusē. Vēl no kāda portāla, kam pats sen esi aizmirsis paroli, atnāk atgādinājums par šī cilvēka dzimšanas dienu.

Ņemot vērā, cik aktīvi mēs šai laikmetā reģistrējamies visdažādākajos portālos un piesakāmies uz visādām e-akcijām, un veidojam paši savus blogus (īpaši “mūžīgajās” bezmaksas vietnēs) – top reizē baisi un interesanti, kā tad būs, kad notiks pirmās izteiktās web 2.0 paaudzes nomaiņa un internetā parādīsies desmitiem tūkstošu šādu “spoku”.

Šķiroju vakar ienākušās vēstules e-pastā, iebridu sen neaiztiktā katalogā, kur sakrājušās tikai kaut kādas seno gadu automātiskās vēstules no pāris portāliem. Viens no tiem – dzimšanas dienu apsveikumu portāls. Kāpēc es to stāstu? Nu re, bija man kādreiz meitene, kurai iesauka pasaules tīmeklī un arī ārpus tā bija Antikrists (ja godīgi, pat nezinu tam iemeslu). Un, kas ir šajā stāstā galvenais, – viņa ir dzimusi tieši Ziemassvētku datumā. Un tā nu man jau gadiem Ziemassvētkos nāk vēstules ar jautājumu: “Vai Tu atceries, ka šodien ir dzimis Antikrists?”

autors: Džerijs Šterns

datums: 2001. gads

publicēts angļu valodā: May Day: Young Literature from the Ten New Member States of the European Union (European Commision, 2004)

“Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to pašu sasodīto šokolādi un domāju par tevi. Es neprasīšu, cik bieži tu domā par mani. Tas jau būtu banāli. Un tomēr…

Agrāk es centos saprast, kādas meitenes tev patīk, jo man arī gribējās tev patikt. Bet viss bija velti, un tev bija un palika vientuļnieka sirds. Es domāju – man nav ko jaukties viņa dzīvē. Un tad pēkšņi tas notika: es, tāda, kā te stāvu, pēkšņi iemīlējos tevī. Un tu pēkšņi biji iemīlējies manī pēc tam, kad man vairs nebija cerību, ka mēs vispār varētu būt piemēroti viens otram. Bet tagad, kā es beidzot esmu sapratusi, mēs esam viens otram ļoti piemēroti. Es patiesi nevaru iedomāties, ka kāds vēl tik labi prastu mani nomierināt, manī klausīties, mani mīlēt… tā.

Neaizmirsti izdomāt mūsu bērniem vārdus! Neaizmirsti uzsmaidīt savam attēlam spogulī, kā smaidīji man! Man pietrūkst tavu glāstu, mīļais. Bet manas acis, lūpas un āda tavu skūpstu pieskārienus atcerēsies vienmēr. Vienmēr.

(skan Ričardsa dziesma – man tā briesmīgi patīk. Tā skanēs mūsu kāzās, noteikti!!!)

Es negribu būt moderna, mīļais. Es gribu būt vecmodīga un mīlēt tevi visu mūžu. Kad mēs iesim pastaigāt, būdami veci, es prasīšu, vai tev salst rokas. Es ielikšu savu cimdā tērpto roku tavā elkonī, un mēs būsim visskaistākais vecais pāris.

Tūkstošiem dzerto un nedzerto skūpstu tev no manis. Es tevi ļoti mīlu. Vienmēr tava…”

– Ko tu tur lasi? – aizsmakušā balsī ierējās Katija.

Raudzīt plašāk…