Intereses pēc sarindoju visu šoruden kandidējošo deputātu vārdus vienotā sarakstā – bez partejiskās piederības, un papētīju, par kuriem tad es būtu vispār gatavs individuāli balsot. Kopaina padevās diezgan mulsinoša.

Tā nu reiz mums ir sistēma – ja Tu balso par kādu sev tīkamu politpersonu, Tu balso par visu viņa pārstāvēto partiju, pat ja pārējie sarakstā Tev liekas gana derdzīgi. Tāpēc vēl biežāk rodas situācija, ka nenobalsojam par tādu sarakstu vispār. Nezinu gan īsti, kā to risināt – tas varētu izrādīties sarežģīti un nepieņemami latvju vēlētājiem, kuri jau tā ir gana kūtri un uz vēlēšanām nemaz tik kuplā skaitā neskrien.

Tak ne par to stāsts. Rau, ko gribēju vēstīt – šajās vēlēšanās no 13 sarakstiem uz Saeimu raujas 1239 deputātu kandidāti. Gribēju paskatīties, vai no tiem var sastādīt vismaz man vienam ideālu valdību 100 deputātu apmērā. Izrādījās, ka nevar vis. Protams, analīze nav pilnīga, jo kaudžu kaudzēm sarakstos ir arī tādu ļautiņu, par kuriem es vispār pirmoreiz dzirdu un tātad nedrīkstu a priori pieņemt, ka viņi ir maitas (vai zelta gabaliņi, vienalga) – taču šoreiz es atlasīju tikai tos, par kuriem balsotu nešaubīgi kaut vai tūlīt pat. Kopā sanāca teju uz roku pirkstiem saskaitāmi, varbūt vēl kādu no kājām talkā paņemot. Diezgan nožēlojami, jāsaka… Pamēģiniet paši ko līdzīgu paskaitīt, padomāt, kas īsti ir tie cilvēki, kas grib vadīt valsti, un cik tajos ir kvalitātes, cik tukšas skaņas.

Es vēl padomāšu, vai precizēti rakstīt blogā, kas ir šie cilvēki, par kuriem es balsotu. Un galvenais, kāpēc.

Pēdējās dienās ne mazums viedokļu ir parādījušies par Šlesera un Šķēles politiskās laulības plāniem – drīz slavinoši, drīz kritizējoši, bet maz no tiem analizējoši pēc būtības. Protams, es ne tuvu neesmu politologs, tāpat arīdzan kādu citu tuvu zinātņu pārstāvis, taču man ir savs, politiskajā līdzdalībā viegli iesaistītā pilsoņa viedoklis… Kuru savā privātajā blogā nekautrējos paust.

Redziet, lielākā daļa viedokļu (vismaz manis atrasto) ir par to, ka šai savienībai ir lemta neveiksme. Vēl neliels ļaužu pulciņš apgalvo, ka viss ir super un veiksme garantēta. Bet mana doma ir, ka šis ir tiešām politisks fiasko – taču plānots un paredzēts. Abi politiskie spēki, kurus pārstāv pieminētie, hm, kungi, ir paspējuši sevi gadu gaitā sakompromitēt pēc pilnas programmas. Varbūt šis tuvāko vēlēšanu iepriekš plānotās pakāšanas process ir labs veids, kā izvairīties no atbildības par “pagātnes grēkiem”? Pēc vēlēšanām abi līderi varēs klusītēm pazust no latvju politskatuves – un neviens tos ij neatcerēsies…

Analizējot ārzemju pieredzi sociālo kampaņu rīkošanā politiskajā atzarā, jāsecina, ka ārzemju kolēģi mūs ir apdzinuši par daudziem gadiem. Bez šaubām, te nav runa tikai par nozares profesionāļu esamību; tāpat jārunā arī par katras kampaņas mērķauditorijas raksturojumu – Latvijas sabiedrība ir daudz konservatīvāka un inertāka kā vairumā citu Eiropas un pasaules valstu.

Raudzīt plašāk…

Pēdējā gada notikumi liecina par Latvijā iestājušos smagu sabiedrības uzticības krīzi esošajai valsts varai, kas vienlaikus radījusi uzticības trūkumu jebkurai iespējamai alternatīvai – cilvēki vienlīdz netic pie varas esošajām partijām, kā arī faktam, ka kaut kas varētu mainīties, ja to vietā stāsies citas. Viens no iespējamajiem šādas situācijas cēloņiem ir sabiedrības ārkārtīgi zemais iesaistīšanās līmenis – rezultātā cilvēki neasociē politiķus ar sevi, bet uztver tos kā no pārējās sabiedrības attālinātu, noslēgtu grupu, kuras vienīgā interese ir personīgā labuma vairošana. Tādējādi veidojas apburtais loks – lai valstī kaut kas mainītos, ir jārada alternatīva esošajai varai un cilvēku ticība tai, bet lai rastos šī alternatīva un ticība tai, valstī kaut kam ir jāmainās…

Raudzīt plašāk…