Jan 032010
 

Latvijas vidējam interneta rakstu komentētājam ir kāda interesanta īpašība: viņš vienmēr visu zina labāk. Turklāt visbiežāk tieši tajos jautājumos, ar kuriem tam pašam nav nekādu saistību (notikumi, kuros cilvēks nav bijis klāt, par personām, kuras nepazīst, un tādā garā). Diezgan labi tas ir vērojams, piemēram, pie nesenajām publikācijām par NRA redakcijas izdemolēšanu vai kaut vai manis paša rakstiem “Diena” blogos par GovCamp ideju. Pēdējā gadījumā atklājas arī otra būtiskā raksturīpašība – vidējam interneta komentētājam ir pie vienas vietas, par ko ir raksts. Galvenais ir autora vārds, kuru apzelēt. Apmēram tāda paša iemesla pēc arī politiskā līmenī daudz patiešām lielisku ideju ir izgāzies tieši tāpēc, ka tās ir ierosinājuši “nepareizie cilvēki”. Par ko, starp citu, tas pats kritizētājlatvietis pēc tam labprāt skaļi raud.

Continue reading »

Nov 262009
 

Svaigi no “GovCamp” priekšpasākuma nācis, varu nu Jums, kā solījis, iespaidos dalīties. Par to, kas vispār ir GovCamp, var nu jau ērti uzzināt šodien atklātajā mājaslapā www.govcamp.lv, bet īsumā – tā ir ideja par valsts pārvaldes ienākšanu blogu un citu sociālo mediju telpā. Taču te nav runa par politiķu PR aktivitātēm, bet vairāk tieši par ierēdniecības līmeņa darbinieku komunikāciju ar sabiedrību, kam turklāt vajadzētu būt raksturīgai izteiktai atgriezeniskajai saitei. Tātad – intensīva divvirzienu komunikācija starp izpildvaru un sabiedrību, kuras rezultātā vajadzētu rasties idejām, viedokļiem un informācijas apmaiņai, kam savukārt sekotu produktīva darbība. Vismaz tā to redzu es, Jūsu padevīgais kalps šī bloga ietvaros. Bet turpinājumā pārpublicēšu tās piezīmes, kas dzima manā melnajā kladītē sapulces gaitā. Šoreiz gan atļaujoties tās tomēr pārdrukāt.

Continue reading »

Nov 262009
 

Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.

Continue reading »

Oct 202009
 

Atkal sagrēkošu – pārpublicējot funny video no YouTube krājumiem. Bet patiesi, smejoties par šo, kādā brīdī apraudājos, goda vārds. Un tad jau nevar nepaziņot par to visai pasaulei, kontinentam, valstij, pilsētai, rajonam, kvartālam, mājai, stāvam, dzīvoklim, istabai (atbilstošo pasvītrot).

May 252009
 

autors: Džerijs Šterns
datums: 2002. gads

Viņi sēdēja upes krastā uz zaļi krāsota metāla soliņa. Ūdens saules gaismā vizuļoja un žilbināja tiem acis. Ik pa brīdim virs ūdens izlēca kāda zivs, lai pēc sekundes ar lielāku vai mazāku plunkšķi – atkarībā no tās izmēra – iekristu atpakaļ. Kā jau tas mēdz būt.

- Vai zini, es vēl reizēm domāju par Atni. Nevaru saprast, ko biju viņā atradis.

- Eburg, tu kļūdies savās domās. Pats taču labi zini, ko biji viņā atradis. Ja rezultāts neattaisnoja tavas cerības… drīzāk tev vajadzētu padomāt par sevi. Jautājums ir nevis “ko?”, bet – “kā?”. Kā tu spēji viņā atrast to, kā tur nemaz nebija. Atbilde ir meklējama tevī pašā.

- Varbūt es Rahidā drīzāk meklēju Atnes aizvietotāju? Kaut gan nevienu cilvēku nevar aizvietot ar citu.

- Pasaulē nav neaizvietojamu cilvēku. Bet ir neaizvietojamas emocijas. Dažādi cilvēki var just vienu un to pašu, bet katram ir savs veids, kā to darīt. Ja tu esi mīlējis pagātnē, bet nu mīlestības objekts ir cits, arī mīlestība tad ir citāda. Uzskatāmības labad pieņemsim, ka mīlestības enerģija slēpjas noteiktā cilvēka organisma iecirknī. Katrā no gadījumiem tā tiek ņemta no cita sektora, tā ir ikreiz cita enerģijas daļa, kurai piemīt tomēr savas neatkārtojamas īpašības.

- Es nezinu… Bet Keinep, vai tu kādreiz…

Mistera Eburga jautājums palika nepabeigts. Spalgi iekaucās sirēna, kāda balss skaļrunī nokremšļojās un tad nenovēršami vēstīja:

- Mister Eburg, mister Keinep, jūsu laiks ir beidzies. Esiet tik laipni sekot misteram Sikcefatam; viņš aizvedīs jūs uz dezinfekcijas kameru.

Misters Keineps un misters Eburgs piecēlās kājās un devās likuma sargu virzienā, tikai uz mirkli apstājušies, lai cieši paspiestu viens otra roku. Policisti nenolaida šauteņu stobrus; vienpadsmit tēmekļi pavadīja abus zinātniekus līdz pat dezinfekcijas kamerai.

Nākamajā dienā laikraksts “EnKo” kārtējo reizi publicēja pāris rindiņas par godu notikušajam: “Vakar zinātnieki K.Eburgs un Z.Keineps saņēmuši atalgojumu par pašaizliedzīgu darbu valsts un nācijas labā. Pretēji savu priekšgājēju rīcībai, abi iepriekšminētie naudas balvas vietā izvēlējušies sešdesmit minūtes garu uzturēšanās atļauju pasaulē vienīgajā Zaļajā sektorā, kas ir mākslīgi radīts arhaisks atgādinājums par planētas sākotnējo izskatu. Cik savādi, ka atrodas vēl cilvēki, kuriem tīk atminēties nepilnīgo un kroplīgo. Šodien numurā…”