Analizējot ārzemju pieredzi sociālo kampaņu rīkošanā politiskajā atzarā, jāsecina, ka ārzemju kolēģi mūs ir apdzinuši par daudziem gadiem. Bez šaubām, te nav runa tikai par nozares profesionāļu esamību; tāpat jārunā arī par katras kampaņas mērķauditorijas raksturojumu – Latvijas sabiedrība ir daudz konservatīvāka un inertāka kā vairumā citu Eiropas un pasaules valstu.

Raudzīt plašāk…

Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.

Raudzīt plašāk…

Laikam gan visos cilvēces vēstures posmos aktuāls citāts…

“Kāpēc valsts izšķiež simtreiz vairāk naudas, apmācot slepkavošanai, nekā apmācot dziedināšanai? Kāpēc neceļ vairāk slimnīcu un mazāk baznīcu, dievu var pielūgt visur, bet operēt renstelē nevar! Kāpēc mēs ceļam tik daudz krāšņu namu profesionāliem slepkavām un kramplaužiem un tik maz bezpajumtes nabagiem pilsētu nomalēs? Kāpēc slepkavām nesaka, lai viņi strādā un paši sagādā sev iztiku?”

Autors: Aksels Munte

Bieži ir dzirdēti viena leģendām apvīta amerikāņu prezidenta vārdi: “Nejautā, ko valsts var izdarīt Tavā labā, jautā, ko Tu vari izdarīt valsts labā!” – taču cilvēkiem visbiežāk tā liekas esam tikai tukša skaņa, kārtējais pompozais citāts no liekulīgo politikāņu runām. Bet vai tiešām tie ir tik bezjēdzīgi?

Manuprāt, tas ir būtisks sabiedrības brieduma rādītājs. Pie mums Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas un arī daudzām pasaules valstīm, pārlieku ievilcies bija tas periods, kurā sabiedrība pilnībā ignorē valsti. Tagad esam tikuši līdz pirmajam lūzuma punktam – sabiedrība sāk nopietni kritizēt pārvaldi, meklēt tajā trūkumus. Diemžēl nekādi netiekam līdz nākamajam posmam – kad sabiedrība sāk iesaistīties pārvaldes darbībā, nevis tikai kritizē no malas… Pašam neko nedarot, viss jau vienmēr liekas viegli.

Varbūt man tikai tā liekas, taču tiešām šķiet, ka tā ir tāda kā nacionālā īpatnība. Krievvalodīgie ļaudis vairāk ir vērojami cīnāmies par savām tiesībām, aktīvi iesaistoties pārvaldes darba koriģēšanā ar savu personīgo līdzdalību dažādu institūciju darbā, latvieši vairāk paraduši vaimanāt un… sabiedriski slinkot. Bet mēs taču paši esam sabiedrības daļa, tikai un vienīgi no mums pašiem ir atkarīgs, kāda ir valsts.