Tikko nāku no LU SZF notikušās diskusijas par sociālajiem medijiem. Devos turp ne jau tāpēc, ka būtu cerējis ko sev jaunu uzzināt. Bet gribējās pavērtēt publiku, paklausīties auditorijas jautājumos, kas cilvēkus interesē, kas ne, un tādā garā. Te tūdaļ prātā iešaujas kādas apmeklētājas komentārs – jautājumu no SZF studentiem tikpat kā nebija. Pat no tiem, kuri paši, kā pēc sarunām varēja noprast, pat raksta savus akadēmiskos darbus tieši par šo tēmu. Gandrīz visi jautātāji bija “cilvēki no malas”. Vai tas nozīmē, ka viss tāpat ir skaidrs? Drīzāk otrādi – ka nekas nav skaidrs.

Šo pēdējo atziņu ar savu izturēšanos apliecināja pat DELFI redaktors Ingus Bērziņš, kurš gan runājot savu piederību pie šī medija neatklāja. Galvenais, ar ko ievērojams bija viņa komentārs, bija apliecinājums, ka viņš pats esot tāds cilvēks, kurš līdz šim neesot reģistrējies itin nevienā sociālajā portālā un arī priekšdienās to nekad neplānojot darīt. Te nu ir tas izpratnes jautājums – acīmredzot, pastāv uzskats, ka sociālie e-servisi aprobežojas ar draugiem.lv un Facebook, vai vēl varbūt Twitter. Noturējos tomēr nepajautājis, vai tad DELFI foto un video galeriju sistēma arī nav šāds sociālais serviss.

Kopumā jāsecina viens – vēl ilgs, ļoti ilgs laiks paies, kamēr vietējā sabiedrība būs gatava pieņemt sociālos portālus kā kaut ko vairāk nekā tikai ikdienas “čatiņa” vietu. Un brangus labumus (tai skaitā ij garīgos, ij materiālos – lasīt: finansiālos) līdz tam brīdim iegūs tie nedaudzie, kas šobrīd ir spējuši paraudzīties tālāk par deguna galu. Visvairāk tieši uz to rēķina, kuri šobrīd skeptiski smīkņā: sak, man jau to visu nevajag.