Kā rādās, mizantropija manā radu lokā ir senām saknēm bagāta tradīcija. Tais gados, kad mans tēvs vēl mācījās tehnikumā un dzīvoja pie savas lībiešu tautības vecmāmiņas Leontīnes, reiz notika sekojošais. Stāstu to, nule virtuvē no smejošā tēva padzirdējis.

Kamēr tētuks (kas, protams, tai laikā par tēva godiem ij nesapņoja) rāmi gulējis, kāds viņa kursabiedrs (kas ir svarīgi – augumā diezgan mazs) aizgūtnēm plītējis, līdz beidzot tā ap trijiem naktī nonācis līdz pārliecībai, ka nu viņam pilna laimei vajadzīga vien Jāņa (attiecīgi, manis jau pieminētā senča) kompānija. Domāts, darīts. Devies pakaļ…

Raudzīt plašāk…

..jeb Vēl Viens Veltījums. Jūs taču atceraties, vēl nesen es vēstīju, ka mans ilggadējais draugs Mintons taisās precēt brīnišķo Agati – un nu tas patiesi ir noticis. Traki daudz ir sabildēts, ar iegūto materiālu man nāksies darboties vēl vairākas dienas, taču tādu pavisam sīku ieskatiņu gribu Jums tomēr svaigi sniegt, hehe. Te nu tas ir. Ar domu, šī ieraksta turpinājumā.

Raudzīt plašāk…

Darbojošās personas: tēvs Jānis, dēls Džerijs un suns Princis.
Apstākļi: virtuve, vakars.

Džerijs gatavo sev tēju: uzlej maisiņam ūdeni, ieber cukuru, nogriež citrona šķēlīti un ieliek to radītajā brūvējumā. Suns cieši vēro šīs izdarības no koridora. Tēvs:
– Tev ir cītīgs skolnieks. Rīt viņš darīs tāpat.