Kā rādās, mizantropija manā radu lokā ir senām saknēm bagāta tradīcija. Tais gados, kad mans tēvs vēl mācījās tehnikumā un dzīvoja pie savas lībiešu tautības vecmāmiņas Leontīnes, reiz notika sekojošais. Stāstu to, nule virtuvē no smejošā tēva padzirdējis.
Kamēr tētuks (kas, protams, tai laikā par tēva godiem ij nesapņoja) rāmi gulējis, kāds viņa kursabiedrs (kas ir svarīgi – augumā diezgan mazs) aizgūtnēm plītējis, līdz beidzot tā ap trijiem naktī nonācis līdz pārliecībai, ka nu viņam pilna laimei vajadzīga vien Jāņa (attiecīgi, manis jau pieminētā senča) kompānija. Domāts, darīts. Devies pakaļ…
..jeb Vēl Viens Veltījums. Jūs taču atceraties, vēl