Priekš kāda laiciņa rīkoju tādu kā tautas akciju “Uzdod jautājumu Džerijam”, kuras ietvaros man visu ko varēja pajautāt, uz ko es solījos atbildēt šai blogā. Protams, ka pēc tam noslinkoju un neko tā arī neuzrakstīju, hehe. Bet arīdzan jautājumu, jāteic, tādu īsti interesantu un aizraujošu nebija. Taču, izlasījis pirmo no Cirveļa – “Vai pietiekami alkohola krājumi mājās tev rada drošības sajūtu?”, – atcerējos, ka tā arī neesmu taču Jums izstāstījis slaveno Teiksmu par slaveno Ledusskapi. Te nu tā būs, re.
Šis nu gan ne tuvu nebūs tik garš un skaists ieraksts kā viņgadējais, tomēr pavisam bez atzīmēšanās arīdzan neiztikšu. Runa iraid par manu kārtējo dzimšanas dienu, kurai šoreiz bijis raksturīgs skaitlis 30. Kas ir gana daudz un tamdēļ vien jāpiemin, kā man liekas…
Pasākums bija sadalīts trejās daļās, no kurām pirmā bija kulturāla, otrā traka un trešā vispār bez komentāriem. Kulturālajā daļā tiku teātra “Hamlets” telpās saaicinājis teju pussimtu dažādu ļaužu, no kuriem daļa priecēja citus ar visādiem priekšnesumiem – mūziku, eksotiskām dejām, dzeju, teātra improvizācijām u.c. Otrā daļa ar kāda īpaša koncerta apmeklējumu bija domāta man vienam, lai dotu viesiem iespēju pieklājīgi aizlaisties no trešās – kā mēdz teikt, neoficiālās.
Bet ko nu es te vārīšos… Lai Jums labāk acis priecē ne mani teksti, bet gan neliels video ieskats pasākuma pirmajā daļā. Saraustīts un haltūrēts – bet tas nekas. Tā vajag.
Nu re. Viņreiz, par Džilindžera izrādi rakstot, kļūdījos – jo izrāde atgriezās uz skatuves un vēl vairākkārt tika izrādīta. Taču šoreiz gan ir cauri, rīt tā būs redzama pēdējo reizi. Un kaut kas manī saka, ka neba nu daudz cilvēku, kas to vēl nav redzējuši, skries pēdējā brīdī uz izrādi – drīzāk zāle būs fanu pilna, kas pieminēto skatījuši jau vairākkārt. Tiekamies tur?
Šonakt man nestāvēja, un mums radās iespēja parunāt.
- Mīļais, es mācīšos par aktrisi, – viņa teica.
- Lieliski, – atbildēju. – Tad jau tu varēsi notēlot visu, sākot ar Hamletu un beidzot ar orgasmu.
Vakar Dailes teātrī notika pēdējā izrāde Dž. Dž. Džilindžera rokmūziklam „Drakula. Svešās asinis”. Aizgāju, noskatījos un nodomāju – režisors izdara pašnāvību… Neesmu teātra kritiķis, bet latvju pelēkais blogotājs, tāpēc arīdzan rakstu nevis kā profesionālis, bet emocionāli, no paša pārdzīvojumiem un attieksmēm. Un tieši tā es domāju, skatoties izrādi – tā ir Džilindžera nāve.
Vai ir jēga dzīvot, ja esi sasniedzis visu, izdarījis dižāko, kas tev lemts no augšām un apakšām? Es patiesi nevaru iedomāties, kā šis režisors varētu cerēt, ka viņam izdosies kas vēl labāks un grandiozāks par šo.
Kopumā runājot, žēl, ka neaizgāju uz pirmizrādi – tad šis rakstelis varētu kalpot Jums par ieteikumu, ierosinājumu to arī noteikti apmeklēt. Tagad nākas tikai tādas drupatas no kungu galda pakaisīt… Ļoti ceru, ka šī izrāde vēl ar laiku parādīsies pie apvāršņa, teiksim, jaunajā sezonā rudenī vai vismaz DVD formātā – kas zina. Sen būtu laiks teātriem to ieviest vismaz attiecībā uz šādām izrādēm. Parasta prakse rokmūziklu gadījumā ir audio diski – domājams, sagaidīsim arī šo. Sasodīts, es jau tagad alkstu to iegādāties…
Tiktāl par emocijām. Tālākā raksta daļa patiešām visdrīzāk derēs vien tiem, kas paspēja noskatīties izrādi paši. Mani sajūsmināja jau to atklājošā aina ar dzeltenmelnajām lentām Londonas metro stacijā un preses rosīšanos; tas likās tik piederīgi manai teju reliģiskajai pārliecībai – urbantrip. Piedevām, masu mēdiju pārstāvju saraustītā deja radīja asociācijas ar filmās ierastajām zombiju kustībām, kas lika tūdaļ aizdomāties par preses lomu mūsdienu sabiedrībā. Jūs jau saprotat, uz ko es māju ar sētas mietu… Vēlākās ainas, kas tērpu un attieksmju ziņā atgādināja „Sturm” pasākumus Latvijas klubos – nemelošu, arī tas ir manai dvēslei tuvs. Taču svarīgākais šajā stāstā, kam priekšplānā izvirzīts stilizēts sižets par rokmūziķi Drakulu, ir fons – rasu naids, fašisms, ksenofobija un terorisms, piedevām tā pamatā ieliekot reālus vēturiskus un mūsdienu notikumus.
Džilindžers vienmēr tīko savīt dažādās sižetiskās un ideoloģiskās līnijas vienkopus. Viena no tām, mīlestības līnija – kāda žurnālista un viņa sievetes duets un tā attīstiba man stipri atgādināja MakGregora un Kidmenas duetu “Moulin Rouge” – domājams, visvairāk tieši viņu dziesmas dēļ. Bet tas ir atkal jau jāredz/jādzird, lai varētu komentēt asociāciju. Starp citu, paša Drakulas vēlākā nāves deja ar šo pašu meiteni arī atgādināja “Come What May”.
Vienīgais, kur es nepiekrītu izrādes libreta autoram Šlāpinam – nu NAV “Intervija ar vampīru” laba filma. Tā, nekas īpašs, diezgan lēts gabals. Labs stāsts, kas padarīts smieklīgs uz ekrāna. Ja varētu jelkādā veidā tulkojot vai citādi līdz Holivudas skatītājam aiznest Džilindžera mūziklu, efekts būtu grandiozāks.
Lieliskie momenti, kas palikuši atmiņā – stilizētā Helsinga meitas nāve (atceraties ventilatorus?), Sātana advokāta deja uz latvju jaunreklamējamā braucamrīka, nacistu dancis (nodzēsiet gaismu, mēs sitīsim melnos).
Un jā, patiešām veikli nostrādāta atklāsme par pasaules traģēdiju sejām un pelēkajiem kardināliem. Pats Drakula nezināja, kādas zvērības notiek viņa pilī…
Protams, izrādes stils var nepatikt vecāka gada gājuma cilvēkiem – tas ir skaidrs. Arī man pašam starpbrīdī nacās dzirdēt treju pensionāru sarunu, kas nez kā bija iemaldījušies skatītāju pulkā. Galvenā frāze, ar kuru viņi pievērsa manu uzmanību, bija: „Es taču teicu – vajadzēja iet uz veikalu, es jums labāku teātri parādītu!”
Esmu meklējis atsauksmes par izrādi – ir arī daudz negatīvu. Visbiežāk sastopams pārmetums, ka Džilindžers „paņēmis par augstu” un viņam nav izdevies atainot Drakulas leģendu. Mīļie ļautiņi, atveriet acis – šim stāstam ij nekad nav plānots sakars ar „īsto Drakulu”, tie ir tikai daži vārdi, kas iezagušies sižetā. Pat izrādes vadmotīvs ir balstīts uz to, ka vārdi ir tikai aizsegs lietām, kas notiek cilvēka domu un darbu tumšākajā daļā… Modernie vampīri nemeklē atsevišķus upurus pilsētas nomalēs – tie izsūc asinis veselām nācijām.
