Nesen lasīju tādu interesantu frāzi, kura lika aizdomāties. “Revolūcijas nerīko tauta, kas ir badā. Revolūcijas rīko paēdusi tauta, kura pāris dienas nav dabūjusi ēst” – autoru diemžēl nezinu, arī tulkojums tāds visai aptuvens. Taču pamatideja ir skaidra – tie, kas ir pastāvīgā trūkumā, nemaz nav tie, kas visvairāk par savām tiesībām iestājas. Uz to intensīvāk jūtas aicināti tie, kuriem vien pēkšņi ir atņemts tas, kas ilgstoši bijis. Liekas, tas diezgan labi atbild uz jautājumu, kāpēc Latvijas iedzīvotāji ir pārvērtušies par cērpamām aitām un nerīkojas līdzīgi grieķu kolēģiem, ejot ielās un pieprasot valsts varai atbildi uz savām prasībām… Pāris desmitu gadu garais labējo partiju diktāts iedzinis tautu trūkumā, pie kura tā ir šai laikā pieradusi. Dumpojas tikai tie, kam kaut kas atņemts pēkšņi – ne velti tām pāris akcijām, kas nu vispār bijušas tādas, lai lietotu apzīmējumu “masveida”, ierosinātāji paši ir cieši saistīti ar politiskās varas cīņām. Bet tie, kam visvairāk būtu jāsarosās, padevīgi klusē.

Svaigi no “GovCamp” priekšpasākuma nācis, varu nu Jums, kā solījis, iespaidos dalīties. Par to, kas vispār ir GovCamp, var nu jau ērti uzzināt šodien atklātajā mājaslapā www.govcamp.lv, bet īsumā – tā ir ideja par valsts pārvaldes ienākšanu blogu un citu sociālo mediju telpā. Taču te nav runa par politiķu PR aktivitātēm, bet vairāk tieši par ierēdniecības līmeņa darbinieku komunikāciju ar sabiedrību, kam turklāt vajadzētu būt raksturīgai izteiktai atgriezeniskajai saitei. Tātad – intensīva divvirzienu komunikācija starp izpildvaru un sabiedrību, kuras rezultātā vajadzētu rasties idejām, viedokļiem un informācijas apmaiņai, kam savukārt sekotu produktīva darbība. Vismaz tā to redzu es, Jūsu padevīgais kalps šī bloga ietvaros. Bet turpinājumā pārpublicēšu tās piezīmes, kas dzima manā melnajā kladītē sapulces gaitā. Šoreiz gan atļaujoties tās tomēr pārdrukāt.

Raudzīt plašāk…