Grūti pateikt, vai par šo pasākumu man būs tik daudz stāstīt kā par iepriekšējo. Neba gan tāpēc, ka notikumu vai iespaidu būtu bijis mazāk, bet tīri cilvēciska kūtruma dēļ, kas licis daudzus no tiem piemirst, no dienas uz dienu atliekot stāsta rakstīšanu. Un tā jau vienmēr. Būs turpmāk, sieviešu kārtas pavadoni uz Līgo svētkiem izvēloties, kā obligāta prasība jāuzstāda sekretāres diploms.

Nu, nekas. Toties ir kāds strēķītis bilžu, ko Jums parādīt. Iespējams, vismaz niecīga daļiņa pasākuma noskaņu tādējādi Jums tiks. Skat, jau pirmajā bildē atkal trāpījies pastāvīgais mans “Līgo cīņu” biedrs Andža. Izskatās ar dzīvi apmierināts, vai ne?

Katrā ziņā, arī šis pasākums bija vairākdienu sparīgas līgošanas maratons, kas norisinājās turpat, kur iepriešējais – ciemos lauku fazendā pie Zagorska & Co. Dalībnieku šoreiz gan bija kopumā mazāk, jo izpalika viņgada skaļais svētku ievads – apaļā Lienes jubileja. Taču mēs no tā klusāki vis netikām gan.

Raudzīt plašāk…

No sirds samocījos pirmdien iz tam, ka dažādu iemeslu dēļ nesanāca realizēt nu jau par tradīciju kļuvušo Latvijas karoga uzvilkšanu kādā no pilsētvidē rodamajiem augstumiem. Tīk man atdzīvināt graustu pelēktoņu ainavu, piejaucot tai valsts karoga karmīnsarkano toni. Heraldiķi skaidro, ka sarkanā krāsa šai karogā simbolizē drosmi un varonību, bet baltā – cēlumu un atklātību. Vērojot valstī notiekošo, gan brīžiem liekas, ka tādas karoga krāsas ir nu jau nepelnītas… Taču tautas gudrība vēsta, ka cerība mirst pēdējā. Ja kas, vēl arvien pieķeru sevi, ka ceru uz labo cilvēkos, sasodīts.

Fotogrāfijas iz urbantrip.lv hroniku dzīlēm

Diezgan noderīgi tādi datumi ir, nerunājot nemaz par dāvanu birumu (kur lai citur es ņemtu tik daudz dušas želeju, mīksto dzīvnieciņu un kaklasaišu), kaut vai tāpēc, ka tūdaļ Tu, cilvēks, dabū atcerēties, cik daudzos un kādos interneta resursos kādreiz esi reģistrējies un par to piemirsis. E-pasta kastītē automātisks apsveikums pēc apsveikuma.