Nesen mēģināju tā rāmi un bez emocijām pasmadzeņot, kāpēc gan vietējā sabiedrība tik vāji iestājas par savām tiesībām, kaut iemeslu mums dažubrīd būtu pat vairāk kā dažai karstu protestu zemei. Protams, bez emocijām tomēr nesanāca, taču pāris interesantas domas, ar kurām gribētu arī dalīties, tomēr procesā radās. Click here to read more.. »
Esmu amorāls II
Pateicoties “google statistiķim”, nesen uzzināju, ka Google rezultātos, meklējot pēc atslēgvārda “amorāls”, rezultātos pirmajā vietā ir mans blogs. Un viss dēļ kāda sena, neliela mirkļa ierakstiņa – Esmu amorāls*. Būs jāliek aiz auss – turpmāk netērēt laiku gariem rakstiem, bet iztikt ar īsām frāzēm – efekts lielāks, hehe. Protams, jokoju – kurš gan mani iedvesmas brīdī no rakstīšanas atturēt lai spētu… Bet tāpat interesanti.
———————
* toreiz bija domāta vārdu spēle, iekš kuras “amorāls” atklājas kā “mīlestības pārņemts”. Bet re, laikam nostrādāja “gribēju labāk, sanāca kā parasti”, hehe.
Latvijas iedzīvotāji politiskajās partijās
Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.
Man ir apnikusi Latvijas politika
Nē, tas pat īsti nav pareizais apzīmējums. Precizēšu – man latvju politiskā ikdiena ir nenormāli noriebusies. Ar visu tās divkosību, zemiskumu, regulārajām nodevībām, sīkmanisko domāšanu, nemitīgo ieciklēšanos uz materiālismu un aizmiršanu par cilvēciskām vērtībām. Taču es tajā tik un tā palikšu, interesēšos un aktīvi piedalīšos – dēļ vārdiem, kurus reiz teica īru politfilozofs Edmunds Bērks: “All that is necessary for the triumph of evil is that good men do nothing.”
Tas ir – viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir panākt, lai labi cilvēki neko nedara. Kas patiesībā ir vislabākais skaidrojums Latvijas patreizējām politiskajām un ekonomiskajām nedienām – jo, kā jau esmu agrāk rakstījis, tieši Latvijā ir Eiropas valstīs visproblemātiskākā situācija cilvēku sabiedriski politiskās līdzdalības sektorā. Ja daudzās pasaules valstīs pašiem iedzīvotājiem liekas pilnīgi normāli līdzdarboties tiklab visdažādākajās nevalstiskajās organizācijās, kā arī valsts un pašvaldību institūciju darbā, pie mums tas joprojām ir raksturīgi tikai pavisam nelielai sabiedrības daļai… Diemžēl. Bet kāpēc lai valdību uztrauktu tādas sabiedrības problēmas, kura pati par to risināšanu nemaz neinteresējas?
Nedaudz statistikas: Apburtais loks Latvijas politikā
Patiesība par cūku gripu
Ak jā, atkal skaļš virsraksts, neba nu tāds kā es varētu Patiesību zināt – taču šādas tādas versijas tomēr krājumā ir nonākušas. Redziet, pats jau aumež uzsveru savu ukraiņu asiņu daļu, un (kas šai gadījumā ir svarīgāk) vectēvs itin bieži kursē starp Latviju un Ukrainu darīšanās – bet tieši šobrīd visdažādākie dienesti un mediji ļoti iesaka Ukrainu neapmeklēt. Tamdēļ vispār sāku pa attiecīgās sfēras informāciju rakāties… Lūk, rezultāts.
Dažādi Ukrainas mediji stāsta sekojošo – valstī patiešām plosās diezgan smaga gripas epidēmija. Taču tā ir “parastā, ikgadējā”. Kā zināms, arī citu valstu prese līdz šim īsti nedeva apstiprinājumu tam, vai vispār eksistē tāda īpašā “cūku gripa”, dažuviet atceros pat manījis norādes, ka tā ir pīle. Arī Latvijā kādu brīdi tā ziņoja, bet tad pēkšņi kā pēc neredzama signāla visur sāka runāt par cūku gripu kā Latvijā jau reāli esošu slimību. Dīvaini gan, ka publikācijās tiek aprakstīta simptomātika, taču nekur neesmu lasījis konkrētu aprakstu par to, kas īsti ir cūku gripa un kā tās simptomus un ietekmi atšķirt no citām gripas formām – varbūt kādam ir cita pieredze, labprāt uzklausītu. Pagaidām gan liekas, ka katra “jaunā” gripa ir “labi aizmirsta vecā” un domāta tikai tāpēc, lai varētu atmazgāt naudu, iepērkot šaubīgas vakcīnas.
Starp citu, mūsu veselības ministre Rozentāle, kas “amatu apvienošanas kārtībā” ir ļoti saistīta ar vakcinācijas sistēmu Latvijā, tieši šajās dienās pošas uz pārrunām ar kolēģiem Ukrainā – izmantošu šo faktu, lai uzsvērtu attiecīgās lietas aizdomīgumu un vienlaikus atgrieztos pie runas par Ukrainu.
Apburtais loks Latvijas politikā
Pēdējā gada notikumi liecina par Latvijā iestājušos smagu sabiedrības uzticības krīzi esošajai valsts varai, kas vienlaikus radījusi uzticības trūkumu jebkurai iespējamai alternatīvai – cilvēki vienlīdz netic pie varas esošajām partijām, kā arī faktam, ka kaut kas varētu mainīties, ja to vietā stāsies citas. Viens no iespējamajiem šādas situācijas cēloņiem ir sabiedrības ārkārtīgi zemais iesaistīšanās līmenis – rezultātā cilvēki neasociē politiķus ar sevi, bet uztver tos kā no pārējās sabiedrības attālinātu, noslēgtu grupu, kuras vienīgā interese ir personīgā labuma vairošana. Tādējādi veidojas apburtais loks – lai valstī kaut kas mainītos, ir jārada alternatīva esošajai varai un cilvēku ticība tai, bet lai rastos šī alternatīva un ticība tai, valstī kaut kam ir jāmainās…