Tikko nāku no LU SZF notikušās diskusijas par sociālajiem medijiem. Devos turp ne jau tāpēc, ka būtu cerējis ko sev jaunu uzzināt. Bet gribējās pavērtēt publiku, paklausīties auditorijas jautājumos, kas cilvēkus interesē, kas ne, un tādā garā. Te tūdaļ prātā iešaujas kādas apmeklētājas komentārs – jautājumu no SZF studentiem tikpat kā nebija. Pat no tiem, kuri paši, kā pēc sarunām varēja noprast, pat raksta savus akadēmiskos darbus tieši par šo tēmu. Gandrīz visi jautātāji bija “cilvēki no malas”. Vai tas nozīmē, ka viss tāpat ir skaidrs? Drīzāk otrādi – ka nekas nav skaidrs.

Šo pēdējo atziņu ar savu izturēšanos apliecināja pat DELFI redaktors Ingus Bērziņš, kurš gan runājot savu piederību pie šī medija neatklāja. Galvenais, ar ko ievērojams bija viņa komentārs, bija apliecinājums, ka viņš pats esot tāds cilvēks, kurš līdz šim neesot reģistrējies itin nevienā sociālajā portālā un arī priekšdienās to nekad neplānojot darīt. Te nu ir tas izpratnes jautājums – acīmredzot, pastāv uzskats, ka sociālie e-servisi aprobežojas ar draugiem.lv un Facebook, vai vēl varbūt Twitter. Noturējos tomēr nepajautājis, vai tad DELFI foto un video galeriju sistēma arī nav šāds sociālais serviss.

Kopumā jāsecina viens – vēl ilgs, ļoti ilgs laiks paies, kamēr vietējā sabiedrība būs gatava pieņemt sociālos portālus kā kaut ko vairāk nekā tikai ikdienas “čatiņa” vietu. Un brangus labumus (tai skaitā ij garīgos, ij materiālos – lasīt: finansiālos) līdz tam brīdim iegūs tie nedaudzie, kas šobrīd ir spējuši paraudzīties tālāk par deguna galu. Visvairāk tieši uz to rēķina, kuri šobrīd skeptiski smīkņā: sak, man jau to visu nevajag.

Svaigi no “GovCamp” priekšpasākuma nācis, varu nu Jums, kā solījis, iespaidos dalīties. Par to, kas vispār ir GovCamp, var nu jau ērti uzzināt šodien atklātajā mājaslapā www.govcamp.lv, bet īsumā – tā ir ideja par valsts pārvaldes ienākšanu blogu un citu sociālo mediju telpā. Taču te nav runa par politiķu PR aktivitātēm, bet vairāk tieši par ierēdniecības līmeņa darbinieku komunikāciju ar sabiedrību, kam turklāt vajadzētu būt raksturīgai izteiktai atgriezeniskajai saitei. Tātad – intensīva divvirzienu komunikācija starp izpildvaru un sabiedrību, kuras rezultātā vajadzētu rasties idejām, viedokļiem un informācijas apmaiņai, kam savukārt sekotu produktīva darbība. Vismaz tā to redzu es, Jūsu padevīgais kalps šī bloga ietvaros. Bet turpinājumā pārpublicēšu tās piezīmes, kas dzima manā melnajā kladītē sapulces gaitā. Šoreiz gan atļaujoties tās tomēr pārdrukāt.

Raudzīt plašāk…

Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.

Raudzīt plašāk…