Laiku pa laikam ir derīgi pārlapot senākas piezīmes, var atrast ne mazums interesantu lietu. Piemēram, šīs dažas “spalvainās domas”, ko esmu fiksējis uz papīra pirms pāris gadiem. Protams, tas viss ir domāts kā joks, tomēr savs patiesības grauds arī varētu atrasties.
Termoregulācijas teorija
Dažreiz, kad slimojat, citi Jums iesaka iedzert nedaudz šņabja vai ko tādu – it kā palīdzot. Aizdomājos arī par šo, un sapratu – tā tiešām ir. Kad Jums ir temperatūra, organisms jūt disonansi, jo nesaprot, kas īsti notiek. Bet tad kāds pašdakterēšanās cienītājs* Jums ielej ribās 50-100 gramus piparšņabīša, un viss nostājas savās vietās – organisms saprot, ka tajā ir alkohols un tātad zināms neadekvātums ir pilnīgi pieļaujams. Viss, atkal ir miers virs zemes un visiem stāstā iesaistītajiem labs prāts.
* par šo droši vien būtu, ko teikt, pašdakteru atmaskotājai Ksenijai Andrijanovai (vai, kā tagad tautā pieņemts teikt, Lailai Ozoliņai)
Remonta teorija
Ikkatra reize, kad Tu tā drusciņ visu vakaru iedzer, līdzinās tapešu līmēšanai mājās. Alkohols no iekšpuses kā tapetes pārklāj visu telpu, un tad Tu dzīvi kādu laiku redzi tā krāsās – nu, kamēr uzlīmē jaunu kārtu pāri. Bet tieši tāpat kā šitentās tapetes, arī alkohols kārtām vien liekas pats sev pāri, kamēr veselajam saprātam tur iekšā vienkārši sāk pietrūkt telpas. Un tad der tāds kārtīgāks atturības kapremonts, kad visas šīs vecās kārtas tiek nodīrātas pavisam nost. Sākot ar divi nedēļām (tā biologi saka), turpinot ar mēnešu mēnešiem un, kam negadās, gadu gadiem*.
* šeit oriģinālā bija “Runā, ka tīri bioloģiski esot to vērts ievilkt uz vismaz divi nedēļām. Bet to taču mēs, cilvēki, vēl spējam?” – taču pārrakstot šis nobeigums vairs nepatika; šķita aprakstām autora vārgulību, par “kārtīgāku” atturības periodu it kā dēvējot nieka 14 dienas, heh.
Pusložu teorija
Reizēm saka, ka šņabis atslēdz domāšanu un tāpēc tas nabaga putniņš, kas to lietojis, vītero (un sliktākā gadījumā arī dara) visādas muļķības. Bet tad jau laikam būtu jādomā, ka intoksikācijas periodā pazūd cilvēka loģika. Taču man drīzāk šķiet, ka tieši loģika paliek savā vietā, tak atslēgta tiek tā daļa, kurā glabājas cilvēka emocionālās pieredzes dati, atstājot darbībā vien to pašu loģiku ar tai piejamo informāciju, kura tad pārsvarā ietver mirkļa iegribas. Cilvēks ņem un aizmirst iemācīto pieklājību, iejūtību, zināšanas par citu cilvēku jūtām un uzvedību, – un ar tādējādi apdalītu, bet joprojām dzelžainu loģiku nu ķeras pie iedzimti neizzūdošo instinktu realizācijas. Šāda versija šķiet esam patiesībai tuvāk.