Laiku pa laikam patiesi pārmāc skumjas par to, ka tik interesantu dzīves daļu jaunības posmā dzīvo radību bioloģijas varā esam spiesti vienkārši nogulēt. Un ja vēl pasaules ritums nespiestu nomodā pavadīt tieši rītausmas stundas! Katram taču zināms, ka vislabākās lietas notiek vakaros un naktīs, hehe.

Protams, sabiedrības attīstība laika gaitā ir notikusi, pieskaņojoties bioloģiskajiem ritmiem. Bet kā būtu, ja būtu? Piemēram, ja cilvēki spētu veselu gadu dzīvot pilnā nomodā – ar noteikumu, ka pēc tam tieši tāpat uz veselu gadu ir jādodas pilnā “ziemas miegā”. Kā cilvēki veidotu savas dzīves, kādus dabiskus un nedabiskus, legālus un aizliegtus ceļus atrastu, lai pieskaņotu savus miega ciklus noteiktiem notikumiem?

Darba devējiem būtu rūpīgi jārēķina savu darbinieku miega cikli, lai nodrošinātu darbošanās nepārtrauktību, kā arī nule atmodušos darbinieku strauju apmācīšanu un informēšanu saistībā ar darba vidē notikušajām izmaiņām. Skolēniem un studentiem būtu acīmredzot jākonstruē neklātienes apmācību sistēma ar garām privātstundām, nē, privātnedēļām. Mūziķiem un māksliniekiem būtu jāatkārto viesizrādes vienās un tajās pašās pilsētās, lai sniegtu prieku un apmierinājumu plašākam fanu lokam. Kādas pašvaldības deputāts vienkārši sajuktu prātā, pamostoties pēc gada un konstatējot, ka plānoto gardo kumosiņu zemes teritorijās jau ir noprivatizējis viņa “godoviks” (droši vien tā viņus žargonā dēvētu).

Vesela zinātne būtu arī laulību dzīve. Saticīgākie pāri veidotos, ņemot vērā ne tikai personīgās simpātijas, bet arī sakritīgus miega ciklus. Klubos un bāros jaunieši viens otram jautātu ne tikai vārdu un vecumu, bet arī – “Cik tev šogad vēl atlicis?” vai “Kad tu pamodies?” -, un tad skaidrā cītīgi līmētu filmu un prātotu, kas un kā. Neuzticīgas sievas bērtu saviem vīriem ēdienā miegazāles vai stimulatorus, lai drīz nomodā satiktos arvien īsākos periodos. Vīri censtos pieskaņot sievu miegu hokeja čempionātu grafikam.

Nezinu tikai, pēc kāda principa tad vecmeitas varētu izvēlēties kaķēnus zooveikalā, jo dzīvnieciņiem varētu būt pavisam cita garuma miega cikli. Bet gan jau kāda metode tiktu atrasta.

“Ja kāds no mūsu lēmumu pieņēmējiem kaut uz mirkli būtu ieklausījies ekonomistu sacītajā, teiksim, 2007. gadā, viņš šodien diez vai aizrautos ar populārā vārda “krīze” skandināšanu. Par krīzi var runāt tad, ja kāds sociālās organizācijas modelis iekšēju vai ārēju iemeslu dēļ piedzīvo nopietnas funkcionālas grūtības. Pasaules finanšu sistēmā varbūt patiešām ir krīze. Taču Latvijas ekonomikā nav krīzes, jo nav nekāda modeļa, kurš varētu piedzīvot funkcionālas grūtības vai pārvarēt tās. Pēdējo gadu laikā Latvijā ir norisinājies anarhisks ekonomiskas caurejas process, kuru uzskatīt par kaut kādu daudz maz skaidru organizācijas modeli ir pilnīgi nepamatoti. Tādēļ nomierinošā runāšana par “krīzi” un tās pārvarēšanu šodien vienīgi uz laiku atbrīvo no nepieciešamības atbildēt uz sāpīgo jautājumu — no kurienes lai nāktu šīs valsts izaugsme tagad, kad īpašumu burbulis ir pārsprādzis?”

Pilns raksts: FAILED STATE. LATVIJA?

P.S. Patiešām iesaku izlasīt šo rakstu.

Filma “Стиляги”. Piecdesmitie gadi Krievijā, kur zeļ konflikts starp komjauniešiem un tiem, kas negrib būt tādi, kā visi… Vairāk džeza mūzikls kā filma, nereti pārspīlēts un pat smieklīgs, taču kopvērtējumā tomēr vairāk iesaku noskatīties, nekā neskatīties. Ir lieliskas epizodes, kuras pašas par sevi veselas filmas vērtas. Notikumu centrā ir komjaunietis ar dīvainu vārdu – Mels, kas it kā padomju jauneklim liekas īsti nepiestāvam, taču filmas gaitā tiek atklāts, kāpēc tas tā. Mels nejauši atklāj, cik brīnumaina var būt dzīve, ja cilvēks spēj izrauties no sistēmas – taču diemžēl ne viss vienmēr notiek tā, kā gribētu jaunieša sirds; dzīves realitāte aumež ienes savas korekcijas. Jūsu uzmanībai – viena no lieliskajām epizodēm filmā (pamatā izmantota Butusova dziesma un pinkfloidiskas noskaņas).